Vēlēšanas tuvojas, bet pagaidām tāds miers… un klusums. Trauksme, solījumi – ticami un neticami, taustāmas nākotnes vīzijas… pagaidām vienīgi pašu deputātu kandidātu un žurnālistu satraukumu un darbošanās objekts. "Mierīgo iedzīvotāju", tādu, kas ar partijām un to kandidātiem nav ciešām saitēm saistīti, pagaidām pieredzētajās diskusijas maz.

Kāpēc tā? Nav laika? Neko nezinām vai negribam zināt par to, kas notiek ārpus mūsu istabas, dzīvokļa vai mājas sienām, ārpus dižķibeles skartās ģimenes lokam? Labi, grūti, bet tomēr var saprast, ja nespējam un negribam iedziļināties jauniegūtās savienības – zilzvaigžņotās Eiropas – lietās. Brisele tiešām ir tālu un birokrātu tur – tūkstošu tūkstoši. Iespējams, ka trekno gadu vēl treknākās varas partijas arī diez kādu ticību tam, ka Saeima tiešam ir tautas vēlēta un tautu pārstāv, nav radījušas.
Taču šoreiz mums jālemj par pašu valdību, to, kas tepat, mūsu ielā, ciemā un pilsētā darbosies. Turklāt tagad, kad laiki grūti un kārtība būs cita. Vai tad nemaz negribas zināt, kuras kaimiņmājas Jānis, Pēteris vai Anniņa, lems, kur un kā mūsu bērniem skoloties, cik droši būs dzīvot mūsu mājās, pa kādiem ceļiem brauksim, vai grūtā brīdī kāds mums palīdzēs?!…
Bet ziniet, solījumi un pat atklāsmes tādās diskusijās, kur uti otra kažokā jau paši deputāti meklēt meklē, ir ļoti rosinoši. Ļoti labi var redzēt, kam tiešām ir kāda saprašana un gribēšana ko labu sava ciema, pilsētas un novada labā darīt, bet kam tikai varas kārojas. Un kārojas tā, ka acīs cērtas un visi līdzekļi labi…
Atnāciet, uzklausiet, jautājiet. Jo tā ir iespēja – iespēja nekļūdīties, izvēloties pašu varu nākamajiem četriem, kā šķiet, ļoti nozīmīgiem gadiem.