Novadā turpinās iedzīvotāju sapulces, kurām rūpīgi seko līdzi arī mūsu laikraksts. Šī nosacītā turneja nebūs nekāds ātrais process, jo novadā ir divas pilsētas un 21 pagasts. Šobrīd pat neesam vēl pusē, un tiek lēsts, ka pēdējās sapulces varētu noritēt kaut kad... augustā.

Šī brīža novērojumi. Tur, kur jautājumu vai problēmu vairāk, arī interese par tikšanos ar pašvaldības, pagasta vadību, protams, ir daudz aktīvāka. Pamatproblēmu buķete gan, šķiet, lielos vilcienos nav mainījusies kopš, tēlaini izsakoties, aizlaikiem. Visbiežāk tie ir ceļi un citi infrastruktūras objekti, jo, ja labi pameklē, gan jau visur var atrasts kādu ne pārāk ērtu vai sakārtotu ceļa posmiņu. Tāpat komunālie pakalpojumi, kā likums, allaž taču varētu būt kaut par kritpatiņu, bet labāki, vai ne? 

Tajā pašā laikā – tik, cik var spriest pēc jau notikušajām sapulcēm – ir arī atšķirības, un tās vietumis ir ievērojamas, proti, tā nosacītā šķēre starp dažadiem apdzīvotiem punktiem novadā ir tiešām plati atvērta. Nu, piemēram, ja vienā galā iedzīvotāju skaits jau tā ir niecīgs un turpina tikai sarukt, tad citviet apbūves blīvums jau šobrīd teju vai pārsniedz iespējas, kā, piemēram, tas ir piejūras ciematos. Un ne tik daudz problēma tajā, ka mājiņas varbūt viena otrai pārlieku tuvu, cik trūkst atbilstošu komunikāciju, jo īpaši centralizētas ūdensapgādes un kanalziācijas sistēmas. Varētu jau, protams, nodomāt, sak, tad nu liela bēda! Un – ja, būsim godīgi, šobrīd gana ekskluzīvas, jo iekāropjamas teritorijas iedzīvotājiem arī ir kādas problēmiņas?! Tā teikt, ja var atļauties tur iegādāties īpašumu, tad taču lai arī paši ar to tiek galā! Taču tik vienkārši tas, protams, nav, jo perspektīvā tas, ka piejūrā nav sakārtotas kanalizācijas sistēmas, būs mūsu visu problēma, ja vien vēlēsimies turpināt baudīt daudzmaz  nesabojātu dabu pie jūras un gūt arī kādu Eiropas Savienības fondu atbalstu. Ja pavisam godīgi un nepieveram acis, – tā ir problēma jau šobrīd un, neko nedarot, pati no sevis tā mazāka, protams, nu nekādi nepaliks! 

Vēl viens no malas vērotāja uztaustīts aspekts ne tikai pašvaldības rīkoto, bet arī citu publisko apspriešanu pasākumos piekrastes ciemos, – ka iedzīvotāju attieksme pret iespēju dzīvot, piemēram, jūras vai dabas parka tuvumā arī nemaz tik viennozīmīga nav. Kamēr vieniem tiešām rūp, piemēram, lai atpūtnieki neizbraukā mētras un kaimiņš netecina kanalizācijas ūdeņus kopējā grāvītī, ir arī virkne gadījumu, kur teju acīs cērtas vēlme par varītēm gūt iespēju nosusināt un apbūvēt gan purvu, gan ezera daļu, iet pēc kokmateriāliem dabas parkā vai vienkārši... cilvēkus traucē viss – lapsas, krūmi, kaijas un pat... jūra! Kas vēl interesantāk – teju vai pretēji viedokļi, piemēram, par vides prasībām var itin labi sadzīvot. Proti, viss atkarīgs no tā, vai tās prasa ievērot tev vai tomēr... – tikai kaimiņam!

Bet, atgriežoties pie jau pieminētās šķēres jeb atšķirībām viena novada ietvaros, vēl viens rādītājs, protams,  ir ekonomiskā aktivitāte. Ne visur salīdzinoši nelielo uzņēmumu skaitu  un to apgrozījumu var skaidrot ar faktus, ka tur, lūk, ir tikai tāds ērts ”guļamrajons”. Ir gadījumi, kad tā ir pavisam objektīva resursu nepietiekamība šī apzīmējuma visplašākajā nozīmē. Pašvaldības pārstāvji, protams, sola, ka centīsies, lai tas attīstības līmenis tiktu daudzmaz izlīdzināts. Bet...kā to panāks, ja līdzekļu sadalījums ir strikti proporcionāls – atbilstoši jau esošajam iedzīvotāju skaitam un iekasēti nodokļu apjomam? Turklāt daudzās lietās, kā, piemērām, jau pieminētās piekrastes komunikāciju tīklu izbūvē, bez valsts un, iespējams, arī Eiropas Savienības iesaistes, ir nepaceļama. Un vai, paralēlēs runājot, paēdušais neēdušo vispār vēlas saprast? Lūk, arī tas ir jautājums.