Kādu laiku aizbraucot tā patālāk no mājām, rodas iespēja iegūt mazliet citādu, no ikdienības atšķirīgu skatu punktu uz lietām, vietām, notikumiem un arī cilvēkiem.

Par cilvēkiem – skaidrs; tie svarīgākie, nozīmīgākie, tuvākie – kļūst vēl svarīgāki, tuvāki un nozīmīgāki. Vietas? Nebūšu oriģināla – lai cik jauniegūtie iespaidi vienreizīgi, tik un tā – mājās labāk… Lietas? Dažas, kas iepriekš aizņēmušas vai visu laiku un domas, no tāluma raugoties, kļūst nepamanāmas un…galu galā…arī nesvarīgas. Bet citas nodarbina prātu aizvien vairāk un vairāk… Tāpat tas ir ar jaunumiem, ko steidzam izzināt, mājās atgriežoties. Par Šķēles izmisuma demaršiem i runāt negribas. (Kā lai netrako – vēlēšanas tuvojas, valsts kasē ir nauda, tautai slikti, bet Dombrovski tā tik un tā atbalsta!) Ko tur teikt? Cinisms un nekaunība!… Par Kandavas domes priekšnieka partejiskās piederības maiņu? It kā jau nekas sevišķs, ja vien šis solis neradītu visādas, iespējams, muļķīgas aizdomas par notikumu valstisko kontekstu. Piemēram, ka Hūte uzsācis jaunas spēlītes un ka arī mūsu visnotaļ pozitīvu virzību ieguvušais novads atkal nokļūs to krustpunktā. Bet jāteic arī, pārsteidza tik daudzie naidīgie un, kā man šķita, arī netaisnie komentāri: "Nekas nav izdarīts!.. Grib saņemt Ventspils stipendijas!? Kandavu izmantojis!" Nu, mīļie, piedodiet, bet – kas tur nu ko izmantot!? Drīzāk jau novadam nez kādēļ bijusi iespēja izmantot labi situēta cilvēka pieredzi un sakarus. Paskatieties – viens pēc otra iekustējušies projekti trīs un arī mums kā mūžīgo nav jāraksta ziņu par kārtējo Ķ. un D. kašķi, iesaistot tajā L., Š., G. u.c…
Bet lielākā sāpe tomēr ir par skolām, bērniem un skolotājiem. Par tiem, kas, dažuprāt, nav "Eiropas līmenī" un tāpēc…lieki. Tas droši ir temats garākai sarunai. Un jāsāk ar to, ka atklāti jāatzīst – nu nevaram mēs te, Tukumā, runāt par godīgu, taisnīgu un šim laikam atbilstošu izglītības sistēmu. Vismaz tikmēr, kamēr vienu skolu, ar dubļiem apmētājot, slēgs, bet otrā kā vienīgo iekārojamo lietu uzskatīs… flīģeli. Ja to skolu, kurā cenšas pieņemt ik vienu, arī nepaēdušu un sliktāk apģērbtu bērnu, uzskatīs par lieku, bet otrā mākslīgi veidos un arī uzturēs iedomātu prestižu. Kaut vai ar to vien, ka viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem uzņemšanai skolā – vecāku sociālais un, kas ne mazāk svarīgi – materiālais statuss…