29. aprīlī izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis izteicis gatavību atkāpties no amata. Darbs sarežģītajā nozarē ir bijis tik smags, ka aizrautīgā reformatora sirds to vairs nevarot izturēt.

Šīs slejas apjoma diktētā vietas trūkuma dēļ daudzpusīgs izvērtējums šoreiz izpaliks, atstājot vietu vien dažiem secinājumiem. Un pats būtiskākais – pārmaiņas Latvijas izglītības sistēmā tiešām ir nepieciešamas. Turklāt jau sen, jo dažbrīd pašiem kauns un arī bērnus žēl. Kā viņi tālāk kulsies pa dzīvi, savā nomācošā vairumā vāji apguvuši matemātiku, fiziku, ķīmiju… un arī krievu valodu? Cik ilgi studenti un viņu vecāki spēs uzturēt augstākās mācību iestādes, kuru programmas ir sagrābstītas, daudzi kursi nekvalitatīvi, dažreiz pat no lapas nolasīti, kur regulāri nenotiek lekcijas, nav nodrošinātas nekādas prakses iespējas un vēl daudzos un dažādos veidos netiek ievērots studiju līgums? Droši vien smagas diskusijas vērta ir arī skolotāju korpusa ”novecošanās” problēma. Un nav jau runas par fizisku novecošanos, dažs pensionārs piecus jaunos pārskries un kabatā iebāzīs… Īgnums, strauja aizkaitināmība, paštaisnums, nespēja un arī nevēlēšanās pieslēgties aizvien straujākām pārmaiņām – tās ir īpašības, ar kurām diemžēl varētu raksturot vairākus arī gados vidējus bērnu un jauniešu izglītotājus vai katrā skolā. Un apgalvojums, ka pie visa vainojama ”īpašā jauniešu paaudze”, konkurences trūkums un zemās algas, manuprāt, tomēr ne vienmēr iztur kritiku. Personīgi pazīstu vismaz 10 jaunus un ne tik jaunus, bet zinošus, talantīgus cilvēkus, kas gribēja un būtu varējuši strādāt skolā, bet kam vieta tur tomēr neatradās… Un par ”īpašajiem bērniem” runājot, laikam jau skanēs skarbi, bet – kādi nu ir, tādi būtu jāaudzina…

Iespējams, pie visa vainojama vadība. Un tiešām, izglītību līdz šim, līdz Ķīļa komandas atnākšanai, vadījusi vesela buķete politisko partiju rezervistu (runa ir par īsteno vadību – ministrijas valsts un parlamentāro sekretāru līmenī).  Šajā ziņā tagadējā ministrija var lepoties – tur šobrīd strādā labi izglītoti augstas klases profesionāļi. Un, kas jo svarīgāk, īsti Latvijas patrioti. Kā gan citādi cilvēki, kas līdz tam saņēma un arī šobrīd varētu saņemt reizes 10 lielāku algu kādā prestižā ārvalstu kompānijā, gan turpinātu Dona Kihota cienīgo cīņu ar mūsu izglītības sistēmas grūstošo dzirnavu spārniem?..