Kopš Ukrainas valdība ”pagrieza muguru” ES un paziņoja, ka par noteiktu naudas summu ”pārdosies” Krievijai, Maidanā – Kijevas centrālajā neatkarības laukumā – nenodziest protesta ugunskuri. Patiesībā šobrīd tā ir nacionālā revolūcija, kas tracina Ukrainas un Krievijas valsts varas eliti, bet saliedē ukraiņu tautu. Tā ir cīņa par pašsaglabāšanos – ar savu teritoriju, valodu, kultūru. Ukraiņus vada un iedvesmo cerība, ticība, pašlepnums. Tautas dziedāta himna katru stundu… Grūta cīņa – ar 48% ukraiņu nacionālajā sastāvā!

Pārguruši. Aukstumā, ko vēl neciešamāku dara mitrums – ne tikai no ūdensmetējiem vien: ugunskuri kausē sniegu, bet zem tā – purvs… Un neskaitīsim bojāgājušos, kuru it kā nav daudz – bez viņiem ir simti ievainoto, sadauzīto un sakropļoto, sagūstīto un spīdzināto, pazudušo bez vēsts. Un tomēr – viņi nepiekrīt kompromisam, ko Janukovičs pārgurušajiem pamet gluži kā kaulu badainam sunim. Nepieņem tos pāris amatus, tos pāris portfelīšus valdībā, ko, skaidri zināms, vēlāk tik un tā iemanīsies atkal atņemt – vai nu ar varu vai viltu. Veltīgas izrādījušās arī viņa cerības, ka kāds no tiem, ko pats nosaucis par ”opozicionāriem” un ”huligāniem”, sajutīsies tik glaimots vai pārguris, ka būs gatavs atgriezties mājās – drošībā, siltumā, pie savējiem. Uz šādu scenāriju cerot, par citiem spriežot pēc sevis, šoreiz pārrēķinājies arī Putins. Vēl vairāk – viņš nu arī jūtas tā kā sabijies, tāpēc steidz ”apgaismot” savu tautu par to, kas notiktu, ja Krievijas opozīcija iedomātos šādi ieņemt Sarkano laukumu vai Kremli… Un ir jau arī pamats baidīties: aizvien lielāka daļa krievu cilvēku saprot ukraiņus, apbrīno viņus par drosmi un patriotismu, vienlaikus paužot nožēlu, ka Krievijā grūti cerēt uz tādu pašaizliedzību un spēju tautai būt tik disciplinētai, tik apzinīgi un vienoti ejot uz mērķi.

Te nu gribas aplūkoties sev apkārt: un kā pie mums, Latvijā? Nupat taču mūsu barikāžu atceres dienas centāmies ”reanimēt” atmiņās. Kopā pulcinājām jaunatni un stāstījām viņiem par laiku pirms viņu piedzimšanas: par mazas tautas eksistenci ”lielās dzimtenes” sastāvā…

Mēs, protams, nevaram zināt, kas patiesībā paslepen ”silda rokas” pie Ukrainas tautas brīvības alku kurtajiem ugunskuriem, taču varam reāli padomāt par sevi un Latviju: cik no mums šodien būtu gatavi neiziet uz lētiem kompromisiem? Cik būtu to, kas gatavi tik pašaizliedzīgi mīlēt savu zemi, valodu, tautu, kultūru? Par to ir jādomā, jo viss, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir ļoti, ļo-ti tuvu Latvijai! (Un vēl mums ir Valsts prezidents, kas ”nesaskata draudus”, ir ”svaigs” ārlietu ministrs, kam ir tikai aptuvens priekšstats par ārlietām. Un vēl mums ir svešzemnieki, kas, kazi, kādubrīd var iedomāties savās nopirktajās ”Latvijas mājās” – iebraukt arī ar tanku…)