Redzot, ar cik zvērīgu naidu un vārdiem ”eto naša zemļa, eto naš gorod!”* mūsu vēstniecei un žurnālistiem Sevastopolē uzbrūk tie Ukrainas iedzīvotāji, iespējams, arī pilsoņi, kas sevi redz tikai kā Lielkrievijas daļu, esmu vienisprātis ar kolēģi A. Puķīti, secinot, – jā, mēs esam tik dažādi. Tāpat jāpiekrīt L. Trēdei un M. Anmanei – ka stāsts par Ukrainu lielā mērā ir stāsts par mums. Par mums pašiem tepat un tagad Latvijā. Par daudziem politiķiem, kas diemžēl lielā mērā ir tādi paši, kā tur, Ukrainā. Kas varas un droši, ka arī materiālā nodrošinājuma dēļ savos amatos grib palikt par katru cenu. Un tāpēc savas tautas un arī valsts intereses nereti tiek noliktas… pēc iespējas tālākā plauktā.

Bet stāsts ir par mums, un tāpēc es tiešām nezinu, kā esam pieļāvuši, ka tik liela mūsu – vēlētāju – daļa par savu interešu pārstāvjiem izvēlējusies cilvēkus, kas neciena un pat laikam ienīst šo valsti, tās valodu un nacionālās intereses!? Kas viegli – kā smiltis vējā kaisot – izplata valstij un visai brīvajai, tas ir, demokrātiskajai, pasaulei naidīgus lielkrievu šovinistu melus un atbalsta neatkarīgas valsts okupāciju!? Tieši tā rīkojas saskaņieši, komentējot notikumus Krimā un nebalsojot par Latvijas Saeimas paziņojumu, kas nosoda Krievijas agresiju Ukrainā! Izrādās, gan Urbanoviča, gan Ušakova kungiem un citiem viņu partijas biedriem ticamāka ir Maskavas propaganda, nevis pašu pārstāvētās valsts vēstnieces un notikuma aculiecinieces teiktais. Bet Daudzes kundze prot izteikties skaidri un pamatoti –  nekādu Krimas Augstākās padomes lēmumu nav un nevar būt. Kaut vai tāpēc, ka šo tautas pārstāvniecību pirms nedēļas ieņēmuši Krievijas karavīri, virs ēkas uzvilkts Krievijas karogs, bet lēmējos palikusi vien mazākā daļa – 49 – parlamentārieši, tātad – nav kvoruma, nav varas. Tauta balsos? Referendumā? Bet Ukrainas konstitūcija referendumus autonomā apgabalā nemaz neparedz… Un turklāt – kas par referendumu, kas par vēlēšanām – zem svešiem karogiem un ar svešu ieroču stobriem mugurā?! Vai tāds ir saskaņiešu sapnis par Latvijas nākotni?! Par ”brīvu un varenu…”