Pērn, iespējams, ne vienu vien politiķi un arī iedzīvotāju parasto pārsteidza kāda visai plaši veikta pētījuma atziņa – vairums Latvijas iedzīvotāju ar bezgala siltām jūtām un pat ilgošanos atceras Padomju Savienībā nodzīvoto laiku. Bet, ja labi padomā, nekā pārsteidzoša tur nav, jo tāda ir cilvēka daba – gluži fizioloģiski mūsu atmiņa strādā ar nosacījumu, ka ”jaunībā zāle zaļāka un sniegs baltāks” un ”labi ir tur, kur mūsu nav”… Tā mēs varētu domāt un mierināt sevi, ja padomiskās izpausmes beigtos vien ilgās pēc aizgājušā laika un noziedējušās jaunības…

Par smago padomju, precīzāk, totalitārā režīmā pavadītā, laika ietekmi mūsu tautas apziņā pēdējā laikā nācies aizdomāties vairākkārt. Piemēram, Saeimas deputāta Dzintara Zaķa izteikumi par policistu algām, kas tik mazas jau nemaz nevarot būt, atgādināja par kādu specifisku padomju laiku atalgojumu principu. Proti, tolaik veselās nozarēs bijis ierēķināts, tā teikt, zagšanas vai iespējamo haltūru (piepeļņas iespēju) procents. Piemēram, piensaimniecībā, citos pārtikas uzņēmumos strādājošajiem jau pēc definīcijas bijušas noteiktas zemas algas ar domu, ka tāpat jau pārējo piezags klāt, bet santehniķiem maksāts mazāk, jo viņi jau tik un tā savu piepelnīšot haltūrējot. Savukārt lasot par māju siltināšanas problēmām daudzdzīvokļu namos, kā noprotams, lielākā problēma ir tā, ka mēs visi vai lielākā daļa dzīvojam ar apziņu, ka ir taču kāds, kam par mums – pieaugušiem, vairāk vai mazāk veseliem un spriest spējīgiem cilvēkiem – ir jāatbild, kam par mums ir jārūpējas un mūsu saimnieciskā dzīve jāorganizē.

Taču vissmagākās pārdomas raisīja kāda saruna ar jaunekli, kas, cik noprotams, padomju laikā nav dzīvojis ne dienu, ne stundu, tepat mūsu brīvajā valstī ieguvis it kā pat visai labu izglītību, bet… Puisis, strādājot par sabiedrisko attiecību veidotāju kādā pašvaldībā, ir pārliecināts, ka cilvēkiem, novada iedzīvotājiem, laikraksta lasītājiem pat par publiskiem un visai sabiedrībai nozīmīgiem pasākumiem un lietām jāsniedz tikai dozēta, īpaši atļauta informācija. Un, kā noprotams, tam, kas šo atļauju dos – ”kāds augstākstāvošs”, ”partija”, ”čeka” vai ”pats Tautu tēvs” – šajā gadījumā nav nozīmes. Svarīgākais ir totalitārismā valdošais uzstādījums – Tēvs (preses sekretārs, partija vai izpolkoms) zina labāk, ”kas masām vajadzīgs”, viņš par visu parūpēsies. Bet masas? Nu, tās labāk turēt neziņā!