Par steigu un… baudu

Tuvojas Ziemsvētki un gadumija, un tas nozīmē, ka biežāk izejam no mājas, lai apmeklētu dažādus pasākumus: koncertus, teatralizētos uzvedumus. Un… ikviens pasākums diemžēl nereti ir arī negribēta un neizbēgama tikšanās ar “steidzīgajiem". Viņi ir visur!
Kad zālē pirms koncerta sākuma jau nodzēsta gaisma, kāds vēl tomēr aizelsies iebrāžas starp krēslu rindām un, ar savu, atvainojiet, dibenu nobrauc gar visu sēdošo sejām. Pasākumu organizatori jau sen pieraduši lūgt laikus izslēgt mobilos tālruņus – uz mūsu, publikas, audzinātību vairs pat necerot… Ja, koncertam sākoties, atviegloti uzelpojam, ka nu beidzot būs miers un sāksies baudīšana, var izrādīties, ka esam bijuši pārsteidzīgi: vēl kāds mājās ilgi stāvējis pie spoguļa, meklējis otro zeķi vai vietu, kur noparkot automašīnu, pat nedomā pie durvīm pagaidīt, līdz izskan kārtējā dziesma…
Kad šķiet, ka nu gan mākslas baudīšanai nekas vairs nevarētu traucēt, blakussēdētājs pēkšņi…izvelk mobilo tālruni un sāk lasīt īsziņas, spaidīt taustiņus, sūtot atbildes. Ja iedomāsimies aizrādīt, cilvēks būs pilnīgā nesaprašanā: kas nepatīk?! Klusums taču ir? Ir! Gaisma no displeja spīd acīs, traucē un neļauj baudīt priekšnesumu? Nevar būt! Sak, man taču netraucē…
Un tā, pieciešot “tautas staigāšanu", displeju gaismiņas visapkārt, mazuļu skraidīšanu (labākajā gadījumā – uz tualeti, sliktākajā viņi, neviena nepieskatīti un neapsaukti, joņo starp krēslu rindām, lēkā pa podestu pakāpieniem skatuves priekšā), mēs jau sākam vainot sevi, ka neesam spējuši tik pilnīgi “iebraukt" uz skatuves notiekošajā, lai visapkārt zālē notiekošo pat nemanītu…
Tā nebūt nav mākslinieku vaina! Tie, kas uz skatuves, šajos brīžos mums atdod sevi visu! Vispirms jau – savas atvērtās sirdis un skaidrās dvēseles, arī – savu dārgo laiku. Mums – steidzīgajiem. Mums, kas noslēgumā, priekškara aizvēršanos pat nesagaidījuši, jau joņojam uz garderobi…
Varbūt reizēm pamēģināsim dzīvot kaut nedaudz lēnāk? Vismaz izsvērsim: kad mums patiesi jābūt steidzīgiem, kad varam atļauties vismaz “sabremzēties". Arī Miers ir saudzējams un lolojams dārgums, arī Miers var būt bauda!










