Plašāk izskanējušas kaislības ap vienu no izstādes «Disidents» (Rīgā, Stūra mājas pagalmā) tēliem – krustā sisto un it kā Putinam līdzīgo lelli. Lai nu anonīmais instalācijas autors ar pseidonīmu Some1 vēlāk skaidroja, ka lelli veidojis pēc kāda paziņas – uzņēmēja no Itālijas ģīmja un līdzības – un vispār instalācijas ideja bijusi akcentēt materiālās pasaules glorificēšanu, tomēr Krievijas vēstniecībā un biedrībā «GVD Baltija» padomāja citādi. Krievijas vēstniecība no Latvijas puses pieprasīja skaidrojumu, vīri melnos uzvalkos iekaustīja divus māksliniekus, bet biedrība «GVD Baltija», kas tā kā nodarbojas ar ziedojumu vākšanu Donbasa separātistiem, solīja rīkot gājienu uz Stūra māju un nozāģēt krustu, tā ”iebilstot pret ņirgāšanos par ticību”, tomēr, kad pēc Drošības policijas ieteikuma Rīgas domē tika nolemts gājienu aizliegt, izmantoja citu iespēju, Ministru kabinetā iesniedzot parakstus par neuzticību Latvijas valdībai, kas sistemātiski ”pieļauj un kūda uz etnisko naidu valstī”… Pa vidam lelle tika noņemta – it kā tāpēc, ka tās atrašanās virs kanalizācijas lūkas nebija saskaņota ar apsaimniekotāju, taču vēlāk – pēc pārvietošanas atkal uzslieta.
Tādas, lūk, mākslas un politikas peripetijas, kuras nedaudz paplašināju arī Tukuma pusē, laikraksta atšķirību zīmējumā nekādo, bet varbūt Putinam līdzīgo lelli augšāmceļot jau ar Vācijas slavenākā vadoņa ūsiņu zem deguna. Pēc tam man kāds kristīgs draugs aizrādīja, ka ar Dieva simboliem nevajag jokot, jo… Kas tad sekos – nākamreiz zīmēšu Muhamedu!?… Kā draugam viņam rūpēja, lai ar savu vieglprātību nenogriežu ceļu uz Paradīzi un mūžīgo dzīvi…
Šie daudzie viedokļi nudien lika aizdomāties. Un vispirms par mākslas daudznozīmību, kurā katrs saskata kaut ko savu. Varu saprast kristiešus, kam Dieva dēla upuris nav aizvietojams ne ar ko citu, bet Krievijas patrioti ar norādi gan uz vadoni, gan ņirgāšanos par ticību spēruši dievišķu soli tālāk… Laikam jau liekot saprast skaidru lietu – nav labi pienaglot Dieva dēlu Putinu!??
Jā, mākslas priekšrocība ir daudznozīmība – padomju represiju laikā tā par daudz ko ļāva runāt ”caur puķītēm”, bet šodien no ”puķītēm” izlasīt sev noderīgās – arī politiski un reliģiozi tonētās…
Tomēr jebkurā gadījumā (un laikā) – vēlme uztiept kaut ko savu – vai nu ticību, vai naidu – tā ir patiesi biedējoša…