Neiespējamā vienlīdzība?
«Ceturtdienas sarunās», kurās uzklausām avīzes lasītāju viedokļus un jautājumus, kāda pensijas gadu kundze ievaicājās par vienlīdzību – ja reiz Saeimas deputāti sev pacēluši algas, tad kāpēc tās nepacelt ikvienam Latvijas iedzīvotājam? Ja deputātiem šķiet, ka dzīve valstī iet uz augšu un tas ir viņu nopelns, vai tas tikpat lielā mērā nav to cilvēku nopelns, kas ikdienā godprātīgi strādā? Ja algas pacēluši tāpēc, ka grūtāki laiki – auguši komunālie maksājumi un tamlīdzīgi, vai daudz vairāk iemeslu nebūtu palīdzēt tiem, kurus šis maksājumu dzirnakmens novilcis parādnieku un sociāli balstāmo lokā?…
Jā, stāsts par vienlīdzību ir stāsts par vienotību (Nejauciet ar partijas reklāmu!) un reizē par līdzsvaru, un kaut kādu lietu kārtību dabā, valstī, ģimenē un katra paša galvā. Kāpēc svarīgi būt vienotiem, pavaicājiet tiem, kuru dzīvība, veselība vai labklājība atkarīga no komandas darba – glābējiem, tiem, kas jūrā, druvā vai Saeimā… Patiesībā bez vienotības nevienu kopīgu darbu nepaveikt, kur nu vēl valsti vadīt, taču mūsu simts gudrās galvas jau kuro reizi apliecina, ka šīs valsts intereses nedala ar tās pamatslāni, ko Eiropā sauktu par trūcīgiem vai ļoti trūcīgiem cilvēkiem… Kāpēc tā notiek? Visticamāk, tāpēc, ka nav nekā stiprāka par cilvēcisko vēlmi justies labi – šai vēlmei seko pat pašnāvnieki un mazohisti; tā laiku laikos apgājusi likumus un morāles normas; tā degradējusi komunisma idejas un sagrāvusi Padomju Savienību; transformējas komunistiskā Ķīna un demokrātiskā Eiropa, jo atkal «cilvēciskais faktors» – vēlme dzīvot, justies labi izrādījusies stiprāka par kopīgajiem mērķiem un ideāliem. Kā tur teica Blaumanis – ”Žogam, ko uzceļ prāts, jūtas (no sajūtām vien nākušas) kāpj pāri?…”
Paskatos uz saviem mājas kaķiem – bez saimnieka iejaukšanās vājākais paliktu badā. Vai tiešām mēs, kas radīti pēc Dieva vaiga un līdzības, neesam ne par matu labāki?










