Jauns gads sācies ne tikai skolās – septembris ir starts arī jaunajai amatiermākslas kolektīvu sezonai. Apskatot pagastu kultūras darbinieku  ievietotos aicinājumus pievienoties kolektīviem, patiešām jāpriecājas, ka lielākā daļa ir gatava darbam, protams, ar piebildi, ka jauni dalībnieki vienmēr tiek aicināti... Tas liek cerēt, ka klusums laukos nav iestājies un neiestāsies...   

Bet šoreiz gribas parunāt tieši par to, jo – un tas nevienam nav noslēpums, – ka laukos cilvēku ir tik, cik ir – un ir labi, pareizāk, liela laime, ja radošie, aktīvi domājošie, īpaši uzrunātie un pierunātie spēj atlicināt laiku arī dziesmai, dejai vai teātra spēlei... Tikai šī vaļa paša radošumam, ja viņi ir gana jauni, ir ierobežota, jo viņu kā vecāku pienākumu rindā pirmie un, tas arī saprotams, būs bērni, kam pulciņi Tukumā, Kandavā, Engurē un citur ir lielais pārbaudījums ne tikai pašiem, bet arī vietējai kultūras iestādei. Un tai rūp ne tikai tas... Ko darīt, ja mēģinājuma laikā galvenās lomas spēlētājs vai viens deju pāris ir darbā, augstskolā vai ārzemēs?... Tad kultūras darbinieki… lūdzas, pierunā, reizēm dzied un spēlē paši, jo labi zina – ja kādu kolektīvu pazaudēs, jaunu vietā nebūs, jo pat ja dabūtu dalībniekus un vadītāju, Tukuma novadā pirmo gadu tā vadītājam maksāts netiek... Un kur atradīs tādu muļķi, kas kultūrai jau tā smagajā laikā strādās bez naudas?! Bet likt maksāt pašiem dalībniekiem, kas jau tā reizēm mēro 50 vai pat 100 kilometrus vienā dienā uz mēģinājumiem, diez vai būtu prātīgi… 

Par šo problēmu – kā finansēt pulciņa vadītāju pēc mēneša, trim vai vismaz pusgada, ir diskutēts. Pašvaldības viedoklis nereti bijis: mēs jau tā jums dodam telpas bez maksas... Taisnība, bet ko līdz tukša zāle?! Kādu dziesmu un deju svētku garu kultūras darbinieks var iznest tautās, ja nebūs šo aktīvo cilvēku? Viss paliks tikai gudrās domās, likumos un noteikumos, ko ir viegli pieņemt, bet ne tik viegli izpildīt, īpaši tur, kur iedzīvotāju skaits mazāks un kur varbūt tā tradīcija nav tik stipra vai, aizslēdzot skolu, vispār turas mata galā... Kā reiz teica sirmās Pūres sievas, kas kolektīvos aizvadījušas gadu desmitus, – nevar tukšā vietā radīt tradīcijas, – no bērna kājas tajās jāieaug... 

Tādas, lūk, pārdomas. Starp citu, ja runājam par jauniem kolektīviem, uz labu laimi palūkojām citu novadu pieredzi, piemēram, Cēsu un Kuldīgas. Un tur piegājiens cits – ja pulciņš vai kolektīvs tiek pagastu pārvaldē vai novada pašvaldībā akceptēts, tad varbūt gluži pēc augstākās likmes finansējumu tā vadītājs nesaņem, bet atalgojums tomēr ir. Protams, vienmēr ir stāsts arī par kvalitāti un zemūdens akmeņiem jeb – kas notiek, ja kolektīvs ir, bet mēģinājumi nenotiek, taču… ja ļaudis nāk no brīvas gribas, savā brīvajā laikā un ceļam, tērpiem, pat rekvizītiem tērē savu naudu, grūti kādam pārmest, ja kāds mēģinājums izsprucis... 

Tāpēc aicinājums visiem kultūras dzīves veidotājiem un noteikumu izstrādātājiem – vērtēt kultūras jomu ne no sava kabineta Tukumā, kur līdz visām norises vietām var aizstaigāt kājām, bet palūkoties pāri kalniem un lejām uz vietām, kur par kultūru zemi atalgotais darbinieks vienīgais cīnās ar zobiem un nagiem... 

Un vēl – nelielai piebildei: mūsu valsts pamatlikuma – Satversmes – ievadā jeb preambulā noteikts, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību. Tāpēc arī citos valsts politikas dokumentos kultūra, tai skaitā amatiermāksla netiek nosaukta tikai kā brīvā laika nodarbe – tā iezīmēta kā līdzdalības, nacionālās identitātes, saliedētības un latviskās kultūrtelpas uzturēšanas instruments. Tieši kultūra līdzās valodai visās tās izpausmēs ir Latvijas kā nacionālās valsts un tautas pastāvēšanas un attīstības pamats.