Mani kā tādu Muminielejas sīkuli satrauc tikai lielās lietas – ka neuzkrīt komēta (dabas kataklizmas), neuznāk kāda sērga (veselība) un nesākas karš (drošība). Par to varētu runāt bērnišķi īsos teikumos – ar naivu, bet labu domu. Taču pūkains sprediķītis nogalē jebkuru (šķiet, pat zīdainis sāktu krākt no šādas valodas), tālab… Mazliet citi uzsvari manu bažu atlējumā.

Brokastlaikā, bērnam pār plecu vērojot multenīti, nospriedu, ka labprāt paliktu šādā pasaulītē – dziesmotā un draudzīgā, un, jā, – kāpēc gan tādā nedzīvojam!? Labi, dabā iekārtots, ka dzīvais no dzīvā pārtiek – izdzīvo spējīgākie, tomēr tik skarbā uzstādījumā mīlestībai, šķiet, nav vietas!… Kurš redzējis bišu asaras, tranus uz ziemu izliekot no mājas? Kurš ieskatījies stārķu mātes acīs, kad tā mazuli pārgrūž ligzdas malai? Vai esam labāki par mazajiem brāļiem, kuru slaktēšanai vai izmantošanai sen rūpnieciska pieeja? Viņiem būtu ko teikt par holokaustu, ja vien kāds ļautu čiepstēt…

Vai vismaz savā – cilvēku vidē – draudzīgi sadzīvojam? Nu, ko man iekšējā monologā uz tik tirdoši muļķīgu jautājumu atbildēt? Zinu, ka karojam vairāk, nekā mierā dzīvojam. Tomēr – mums ir pensiju sistēma, sociālais budžets, humānā palīdzība un baznīcas… Mums pat ir cerība par labiem darbiem pārdzimt vai nu labākā pasaulē vai siltā vietā pie Radītāja kroņa… Tad, kurā brīdī, kas tik ļoti jādala, ka jāiet karot? Vai atbilde jāmeklē stulbos līderos? Kā pietrūkst krieviem, kas pierobežā žvadzina ieročus, kā ziemeļkorejiešiem, kas sola no rietumiem atstāt basu vietu? Kopš kurā laika runas par terorismu mums – rietumniekiem, ļauj soļot jebkur un pāri jebkam?… Varbūt vaina pat ne līderos, bet līdējos, kas spieto ap jebkuru varu? Un ko par armiju teikt, kur pavēles neapspriež, bet izpilda?… Ko gan iespētu politiķi bez klausīgu rīkļurāvēju varzas, piedodiet, armijas? Ja padomā, tad laiku laikos kaušanai vajadzējis kāvēju. Jautājums – kāpēc tādus vajag modernai sabiedrībai?…

Lai paliek vēsturiskais mantojums, atbildiet – kāpēc nespējam kļūt labāki?