Mazpilsētas prieciņi
Pirms nedēļas viens pāris man vaicāja TOP 3 vietas Tukumā – kur aiziet, ko ieraudzīt. Kur labāk paēst? Jūs spētu uz sitienu atbildēt? Es izlocījos – sāku vaicāt par interesēm, norādīju uz vecpilsētu, muzeju, mākslas galeriju un – galu galā – tūrisma informācijas centru, kur apburošas meitenes visu zina. Nu jā, un labākā ēstuve bija tā tuvākā. Bet, ja sev būtu jāatbild uz šo jautājumu, pat nezinu… Esmu uz veco koka apbūvi pasists un vecpilsētās allaž sirdi veldzēju, taču – vai tas interesē vairākumu? Protams, var vaicāt – ko tad vēl mazpilsētā gribēt? Šeit taču viss mazs, jo lielām vai ekskluzīvām lietām nav vajadzīgās aprites un tās agrāk vai vēlāk zālē ieaug… Palūk, kā Jēkaba grava nemanot aizvērās, rodeļi Zviedru cepurē nīkuļo, Cinevillā tramvajs tā arī nesāka kursēt un pat Siguldas trošu ceļā problēmas…
Bet kas tad ir tās lietas, ko varam pacelt un ar ko mazpilsētai šarmēt? Viens paziņa prasīja, kāpēc pār Durbes pils gravu nevar trosē pārlaisties? Kāpēc nav vismaz šūpoļu – kāpēc nav tāda parka kā pie Cēsu pils vai Kuldīgas centrā? Ko darīt tiem, kas grib vairāk izklaižu? Iedomājos – jābrauc uz svētkiem – lai cik mazā miestā, bet cilvēki grib priecāties un radoši prāti allaž ko izdomā. Atceros – Matkules pagasta svētkos varēja gleznot uz lapas, kas rotēja ap betonmaisītāja asi; varēja parūkā ar pašdarinātu kabrioletu centru izbraukāt; baltā zirgā birzi izjāt – nu kurā Rīgā ko vēl tādu izdomātu!?.. Arī nule notikušajos Kurzemes Mākslas un dzejas svētkos Tukumā neparastu skatu un valodas netrūka – atlika vien piedalīties, taču… Tie tā arī palika svētki savējiem – mazpilsētas brīvdienu mieru literāti un mākslinieki nekādi netraucēja. Un tas atkal liek aizdomāties – ko tad vajag cilvēkam vidējam mazpilsētā?… Tēlnieks un Mākslas akadēmijas profesors Arvīds Drīzulis savas izstādes atklāšanā pateicās tiem, kas svētdienā laiku izbrīvējuši, jo varēja taču mierīgi zem deķīša pasnaust… Viņa vārdos bija daudz izpratnes, jo pats no Dzirciema. Mazpilsētā pamatvērtības cieņā – savs deķītis, vēderiņš un tādā garā…
Varbūt tāpēc, kad viena no svētku rīkotājām Ingemāra Treija, aicināja ar sēņu mērci pamieloties, bija tik grūti atteikt?…










