Līdzskrējējiem
Ticiet vai ne, redakcijas sleju autori palūko arī interneta komentārus un – kaut kā zīmīgi – pēdējā laikā, kā uzrakstām ko kritisku par Krievijas politiku vai tās atbalstītājiem, tā izskatās, ka burtiski lapseņu pūznim būtu iespēruši.
Tas dabiski liek aizdomāties par divām iespējām – vai nu mūsu laikraksta lasītāju vidū netrūkst kaimiņvalsts patriotu, kas par Krievijas godu iestājas gānoties, vai arī – šī patriotisma žults ir nopirkta… Par pēdējo liek domāt fakts, ka daudzo viedokļu iespaidu rada vien no dažām IP adresēm izsūtīti komentāri. Tas būtu jāņem vērā, pirms spriest un runāt par sabiedrisko domu… Un tomēr neatlaidība, ar kādu etniskas un citu veidu negācijas tiek uzkurinātas ne tikai šeit, Tukumā, Latvijā, bet arī Krievijā un tās kaimiņos, mulsina. Viena lieta ir varas elites maziskās ambīcijas, bet, ja ir tik daudz pērkamu dvēseļu ar žurnālista vai kaujinieka prasmēm, tad problēma ir globāla – tad jārunā par slimu sabiedrību.
No kurienes tik daudz degradētu ļautiņu!? Vai neliek aizdomāties fakts, ka pērn karu dēļ pasaulē bēgļu gaitās devušies 33 miljoni cilvēku – vienas padsmit Latvijas neziņā par nākotni, iztiku un pajumti?! Iespējams, cilvēku sen par daudz un kari ir veids, kā dabiski mazināt populāciju, tomēr joprojām brīnos – nu kur mūsos tāds parazītisms un aprobežotība, ka nespējam kopīgās problēmas mierīgāk risināt!? Es nezinu, ko būs izcīnījuši Krievijas jauno robežu veidotāji Ukrainā – varbūt māju sajūtu, taču zemākus komunālos rēķinus un lētāku desu veikalā – to ikdienas daļu, kas atvieglo dzīvi, visticamāk, nē. Vai tās ir lietas, kuru dēļ citus šaut un pašam galvu nolikt? Vai tiešām dzīvība tādā nevērtē?
Tieši tāpēc nekad neticēšu privileģēto aicinājumiem cītīgāk strādāt, karot, ziedoties utt. Nokāp, vadoni, no Olimpa un padzīvo plecu pie pleca ar pēdējo no padotajiem, tad varbūt noticēšu aicinājumiem uz labāku dzīvi, citādi… Redz, vecais Fidels kļuvis par turīgāko vīru valstī, Kims Čenuns un arī Putins par rocību nesūdzas – vismaz paši šajā ziņā iekabinājuši nolādētajiem imperiālistiem, taču kā ar to pelēko masu, kas strādā, ziedojas un galvas noliek? Ja nav ko teikt, tad paklusējiet, līdzskrējēji!










