Nule kā atgriezos no manai miesai neredzēti gara brauciena uz Parīzi. Protams, tik garā ceļā (apmēram 4700 km) visu ko dabon piedzīvot, tomēr, mājā ticis, visupirms tā iekšēji gribēju tikt skaidrībā par kopējo sajūtu – patika man tā Parīze vai ne? Jūs jau zināt – puse Eiropas šedevru nāk no Francijas, un cel tur roku, kurā virzienā gribi, visur priekšā dzīvā vēsture. Uz šī vēsturiskā pamata Parīze tad arī dzīvo – Sēnas olīvkrāsas ūdeņi plūst starp krastmalas mūriem zem tiltu desmitiem 10 miljonu dvēseļu pilsētā. No pūļa neizbēgsi nekur – vai tā Eifeļa pakāje, vai Luvra, kurā līdz Mona Lizai burtiski vilnis nes, un tad arī klāt netiksi – pasaulslavenais darbs iežogots, bet ap to rokās pastieptu fotoaparātu mežs. No metriem 20 vari paraudzīties uz Lizu, kuras smaids aiz bruņustikla vēl blāvāks un noslēpumaināks… Dzīvā vēsture arī viesnīcā – visi ielas trokšņi istabā, jo koka logs vēsturisks. Sienām plaisu vietās krāsa atlekusi un slāņu ne mazāk kā kruasānam, kas arī vienīgās Parīzes viesa brokastis; divvietīgā numuriņa cena Parīzes centram neprātā lēta – 66 eiro. Ja vēlies īrēt dzīvokli, tad skapja izmēra apartamenti izmaksās ap 500 eiro mēnesī (vidējā alga esot ap 1700)… Bez maksas Parīzē vien iespaidi un divās dienās "uz masu" paņem vien trīs lietas – ēkas, nebeidzamā transporta plūsma un melnādainie cilvēki. Ir skaidrs, ka Parīze piedzīvo rasu nomaiņu – tāds ir agrāko koloniālo ambīciju rezultāts. Un tas, ka tieši melnādainie visčadīgāk izmanto tūristu lētticību, liek domāt arī par degradāciju… Tomēr svarīgākā atskārsme ir tā, ka šāda megapole bez nerimstošas apgādes vienkārši sabruktu – ja kādu dien degviela beigtos (un to taču prognozē), tad pilsēta kļūtu par dzīvām kapenēm…
Vakar meža ieskautā dārzā rimti lāpstoju melnzemi, klausījos dzeguzes balsī un ar dziļu baudu ieelpoju dzīvo, kukaiņiem pārpilno gaisu – baudīju vidusmēra parīzietim nesasniedzamas lietas tepat, mājās – Latvijā. Es varētu daudz ko pateikt par ekoloģisko pēdu – par to, cik pretdabiska vide ir lielpilsēta, taču mans mērķis nav bakstīt kādam krūtīs ar pamācošiem tekstiem, bet vien atgādināt – nenovērtēsim par zemu tās vērtības, kas mums dotas, un to pamatu, bez kura neiztikt nevienam pilsētniekam…