Sākas dokumentu pieņemšana Latvijas augstskolās. Un, kā izrādās, jauniešu alkās pēc augstākās izglītības mūsu valsts ir līderu vidū pasaulē.

Šis ir ļoti drudžains laiks studēt gribošajiem, viņu radiem un draugiem, un arī augstskolām, kuru pastāvēšana taču arī atkarīga no studentu skaita. Pareizāk sakot no tā, cik daudz valsts gatava atvēlēt tā saukto budžeta vietu finansēšanai, cik daudz ir maksātspējīgo studentu, vai pareizāk, – viņu vecāku. Droši vien tāpēc ar lielu sparu atsākas arī diskusijas, vispirmāmkārtām… par naudu. Par to, ka tās nepietiek ne studentu apmācībai, ne kreditēšanai, ne augstskolu uzturēšanai līmeni. Arī par līmeni – par studiju kvalitāti, par pasniedzēju kvalifikāciju, par studiju programmām – diskutējam. Tikai daudz klusāk, bažīgāk – sak, ka nepaliekam vispār bez savas Alma Mater un bez jebkādām iespējām mācīties Atraitnes dēlam – tam talantīgajam, bet slikti situētajam gudrītim, kas šobrīd, ar zobiem un nagiem plēšoties, vecāku vienīgo dzīvokli ieķīlājot (laikam jau arī ar to vairs nepietiek), cenšas tik pie izglītības.
Bet runāt vajadzētu, pat skaļi kliegt – tā uzskata ne viens vien augstskolas students un viņa vecāki. Par to, cik nesagatavoti pasniedzēji nāk uz lekcijām, nereti iereibuši vai tik steidzīgi, ka jau lekcijas vidū strauji aizdodas citā virzienā. Par to, cik bieži lekcijas nenotiek, par to ne tikai savlaicīgi, bet pat vispār studentus neinformējot. To atļaujas pat Universitātes neklātienes studiju programmās, kur mācības tiek organizētas, studentiem kavējot šobrīd tik nozīmīgo darbu… Jā, iespējams, tieši darbs, kuru students, arī tas, kas klātienē mācās, visādi izlokoties, cenšas apvienot ar studijām, ir galvenais iemesls, kāpēc sūdzības par augstskolu apmācību kvalitāti publiski dzirdam tik maz. Sak, ko sūdzēsies, ja pats, cīnoties ar šķēršļu joslu vārdā "studijas" un naudas trūkumu, labākajā gadījumā tikai īsi pirms eksāmenu sesijas sāc apjēgt, ko tu studē un kas nepieciešams, lai saņemtu pieņemamu ierakstu atzīmju grāmatiņā. Jā, un naivs ir tas, kas domā, ka galvenais kritērijs ir un paliek zināšanas. Nekā – galvenais ir psihologa iemaņas un padziļināta pasniedzēju rakstura izpēte – lai trāpītu jājamzirdziņam mugurā vai vismaz iegādātos īsto stiprā dzēriena pudeli… Protams, protams, ir arī izņēmumi, taču, domāju, situācija ir gana nobriedusi, lai par to runātu atklāti un pēc būtības. Varbūt, sākot ar ilgi solīto pētījumu par to, kādas specialitātes cilvēki tad mūsu valstij ir nepieciešami. Un par tiem tad vajadzētu arī maksāt. Un nekas, ka augstskolu lobiji Saeimā sēž un bariem uz to pusi skrien. Mēs tiešām neesam tik bagāta valsts, lai, kā «Ir» komentētājs Pauls Raudseps raksta, maksātu par to, ka viens izliekas, ka māca, otrs – ka mācās…