Tieši šis jautājums, domāju, visvairāk nodarbina mūsu – tās saukto mierīgo Latvijas iedzīvotāju prātus pēc, nu jau jāteic, kārtējā skandalozā Saeimas deputātu balsojuma. Nu, uzspļāva mums kārtējo reizi slaidā lokā ka nemetas! Pietrūka vien slavenā vienpirksta žesta kādā no labi un šoreiz īpaši sargātās Saeimas logiem…
Laikam jau vairs nav pat vērts domāt un runāt par to, kas un kā būtu bijis, ja kaut kas būtu bijis savādāk (ja «Vienotība» būtu vienotāka, ja saskaņiešiem būtu pīrāgs laikus iedots, ja Zatlers būtu ātrāk attapies utt…). Ir tā, kā ir. Esam dabūjuši prezidentu (ak, jau atkal ar mazo burtu!) – īstu šī brīža valsts simbolu. Saimnieciski spēcīgs – i pie bagātības tikt mācējis, i pareizos amatus gūt un ģimenes dižmāju par Eiropas naudu uzbūvēt pratis. Ir īstens mačo – ar laba mīlētāja slavu, taču diemžēl arī ar pamestiem bērniem. Svarīgākais – viņš ir īstajā partijā un draugos ar Aivaru Lembergu, iespējams, arī ar Andri Šķēli un citiem šī brīža varenajiem un tiesu varas neaizsniedzamajiem. To, vai loma amata iegūšanā bijusi arī naudai, tieši vai netieši uzpirktiem deputātiem, visticamāk, neuzzināsim. To, ka nauda ir svarīga ļoti, viņš pateicis pats, uzsverot, ka turībai amatā īpaša loma, jo "ubagi pasaulē neizšķir neko"…
Vai viņa personībai iespējama izaugsme, ko vērojām Zatlera gadījumā? Nez vai, jo Bērziņš nācis no citas vides…
Jā, bet – kas būs tālāk? Un trakākais, ka šoreiz kaut kādus brīnumus tiešām varam radīt tikai mēs – Latvijas vēlētāji! Kas būtu brīnums? Ja Saeimā vairs nebūtu neviena Lemberga, Šķēles vai Šlesera vasaļa, ja tātad, nebūtu neviena no zaļajiem zemniekiem un lablatvijiešiem. Būtu brīnums, ja izdotos mazināt arī to ļaužu lomu, kas vairāk Maskavas naudas virzienā raugās… Vai atlaidīsim 10. Saeimu 23. jūlijā? Vai pietiks prāta, dūšas un arī iespējas nobalsot par tiem, kas brīvi no korupcijas un oligarhiem? Vai esam brīnumus darīt gatavi?
Par prātu runājot, domāju, vai spēsim nebalsot par devīgo zagli, smuko puisi vai vienīgajiem zemnieku (krievu vai latviešu, slimnieku, māmiņu u.c.) aizstāvjiem. Par dūšu runājot, domāju, vai spēsim izrauties no "cilšu sabiedrības" ciešajiem valgiem, proti, atbrīvoties no vajadzības balsot par tiem, kas, kaut arī oligarhiem pietuvinātā partijā, tomēr ir mūsu radi, draugi, priekšnieki vai bijušie partijas biedri, kas kaut kādus labumus tūlīt un tagad tieši mums šodien sola? Bet iespēja – tā ir nākošo deputātu kandidātu un partiju rokās! Vai brīnumi notiks un būs viena stipra, par nacionālu valsti un pret korupciju iestāties spējīga partija?!
Lūk, ja brīnumi notiks, mums – Latvijas iedzīvotājiem parastajiem – cerības ir. Ir cerība uz godīga, latviski runājoša cilvēka labklājīgu dzīvi savā valstī – savā Latvijā.