Šoreiz gribas dalīties domās par to, ko… noguļam. Piemēram, gadā vienīgo, kārtējo Muzeju nakti. Šoreiz nerunāšu par vietām, ko apmeklējām, par pasākumiem, ko redzējām, kuros piedalījāmies. Šoreiz – par izjūtām. Par to, kā, stāvot Pastariņa muzeja pagalmā – ar muzeja darbinieču laipni izsniegto sveču vējlukturi rokās, pēkšņi aizmirsām, kurp devāmies un kur atrodamies… Ap mums bija neparasti silta maija nakts. Mierinoša, gandrīz fiziski sajūtama silta tumsa ieskāva tuvāko un tālāko apkārtni. Mīksta pavasara zāle maigi glaudās gar dienas garumā nogurušajām kājām. Kaut kur koku lapotnē aizrautīgi pogoja lakstīgala (griezes “rudzu dziesma” mūsu sagaidīja un skanēja jau kopš brīža, kad izkāpām no auto…). Tas bija brīdis, kurā pēkšņi varējām apjaust savu esību, izjust to “šeit un tagad” sajūtu, kas ikdienas troksnī un steigā gandrīz nekad nedodas rokās. Šis brīdis pie Dabas mūs pēkšņi bija “atslēdzis” vienā mirklī…

Nogulēta būtu palikusi arī tā nakts daļa, kad, atgriežoties no kāda pasākuma, ilgi klīdām pa naksnīgajām Tukuma ieliņām – klusām (ja neskaita lakstīgalu treļļus no Durbes parka puses…), tīrām un mājīgām. Patriotiski nopriecājāmies par apzaļumotāju izdomu, par puķu stādītāju un kopēju rūpību un čaklumu (nedaudz gan bažījoties, vai tas tiks pienācīgi novērtēts un saudzēts no mūsu, iedzīvotāju, puses…) Arī šī – savas mājas, savas pilsētas – patriotisma un mīlestības sajūta ikdienas steigā, darba gaitās un notikumu virpulī kaut kur pačib un mūs apmeklē visai reti, vai ne?

Pavisam nemanot un visai drīz pienāks maģiskais vasaras Saulgriežu laiks, Līgo vakars un Jāņu nakts, ko “katrs kārtīgs latvietis” nemaz nedrīkst nogulēt. Pēc tam būs Rožu svētki Tukumā… Bet – ne tikai! Bez pasākumiem, ko mums noorganizē un sarūpē citi, mēs taču varam arī paši sev sagādāt neaizmirstamus brīžus! Svētkus, kas rodas it kā ”ne no kā” – ja vien laiski nenoguļam kādu skaistu nakti zem zvaigznēm piebārstītām un vasarīgi maigām debesīm.

Tas viss ir mūsu! Mūsu dzīve, mūsu notikumi, mūsu sajūtas, ko varam piedzīvot vai arī … nogulēt. Tās ir mūsu iespējas nomierināt satraukto prātu, “sabremzēties” ne vienmēr produktīvajā skrējienā pāri pasaulei un cauri savai dzīvei. Lai saprastu, kā darbojas pasaule, kur ir mūsu vieta tajā un ar kādu uzdevumu esam šeit ieradušies. Viss nesvarīgais tad pagaist it kā pats no sevis.