Un kas liek kādam iztaisīties gudrākam, veiklākam, zinošākam par ikvienu citu? Amats, izglītība, pieredze vai varbūt viņa raksturā ir kas tāds, kas nepieļauj sadarbošanos? 

Nekur neatradīsiet tādu likuma normu, kas kādam autovadītājam uz autoceļa dod pilnas tiesības traukties kā trakam, neievērojot ceļa zīmes, distanci un auto plūsmu, pakļaujot citus briesmām. Un tomēr tā notiek – katru dienu, katru stundu un droši vien katru minūti. Par laimi šiem daudzajiem skrējējiem (ne visiem), citi paspēj piebremzēt, pabraukt vai, pareizāk, – pamukt malā... Citi, kam nervi švakāki, taurē, midžina uguņus vai rāda vidējos pirkstus. Bet – trako braucēju palaiž, lai būtu tālāk no nelaimes.

Tāpat lielākoties rīkojamies, redzot velosipēdistus un gājējus, kas skaidri zina, ka visiem citiem ir pienākums viņa kustības virzienus attālināti noprast. Kāpēc pieminu satiksmi? Jo tajā ļoti uzkrītoši var redzēt, ka tur, kur īpaši svarīgi visiem būt atbildīgiem un savstarpēji iecietīgiem, esam dusmīgi, neiecietīgi, nepacietīgi, augstprātīgi un daudzkārt citiem uzspļaujam no augsta koka. 

Līdzīga situācija ir sociālajos tīklos – tik bieži lasāmas ziņas, no kurām tā vien vēdī skaudība, nenovīdība, dusmas un, teiksim tā, tīrs ļaunums. Piemēram, vēl nesen par lūgumu palīdzēt atrast paklīdušu suni, ne tikai pats meklētājs, bet daudzie palīdzētāji tika nolieti ar dubļiem no galvas līdz kājām. Bija komentētāji, kas nekautrējas pat no sava vārda un uzvārda, protams, ja vien tas bija īsts. Skaidrs, ka suņi ir jāpieskata, un tiešām nav patīkami, ka ar apbrīnojamu regularitāti reizēm pazūd vieni un tie paši eksemplāri. Bet – ko dod tādas dusmas?! It kā ar tām varēt atvest mājās suni vai pāraudzināt saimnieku?! Un tā nu gandrīz zem katra ieraksta ir kungi un karaļi, kas netraucēti izgānās par visu. 

Un tā kā visas labas lietas ir trīs – trešā situācija, kuru piedzīvojām Tukuma pilsētas konsultatīvajā padomē un kas arī lika domāt par to, vai, piemēram, nereti piesauktā izglītība un pieredze tiešām ļauj sevi pacelt pāri citiem un saukt citus par muļķiem, sliņķiem, nekā nedarītājiem un vēl sliktākos vārdos? Diemžēl jau gadiem darbs šajā padomē tiek pārvērsts par viena cilvēka attiecību kārtošanu ar citiem, un tas patiesībā degradē šo padomi un visus tās dalībniekus. Visa veida kušināšana, aicinājumi paklusēt, runāt par tēmu vai ievērot pieklājību ir beigušies ar dusmīgiem un bezjēdzīgiem strīdiem. Tā kā daudziem bērnībā mācīts, ka gudrākais piekāpjas un paklusē, visbiežāk tā arī ir noticis – tie, kam savs laiks un pašcieņa būtiskāka, no padomes izstājas vai vienkārši vairs nenāk uz sēdēm, citi tiešām pacietīgi klusē, cerot, ka reiz tas beigsies... 

Taču ne tāpēc veidotas konsultatīvās padomes. Ir gadījies būt patiešām konstruktīvās sarunās, kurās tiek diskutēts par pagastu attīstību, turklāt padome ne tikai šīs sarunas rosina, bet ir gatava meklēt risinājumus, kā padarīt visiem kopienā dzīvi labāku. Cits piemērs – vēja parku lieta, kur vietējā padome aktīvi iesaistījās un turpina šajā jomā strādāt. Vēl kādā pagasta, kur citkārt ar pasākumiem bijis, kā bijis, tieši konsultatīvā padome ir tā, kas pulcē ļaudis kopā. Kas vainas Tukumam? 

Jaunā padome darbu sāka apņēmīgi, un jau redzams, ka iedzīvotāji vēlas un ir gatavi sadarboties, gatavi meklēt un arī atrast kopīgus risinājumus, bet... Vai līdz tam nonāks?! Vai arī būs tā, ka visu laiku kāds, kas nevienu citu, izņemot sevi, neciena un neuzklausa, kur kāds regulāri atļaujas pārkāpt elementāras pieklājības normas, sitīs pie krūtīm un turpinās daudzināt: ”Tikai es, tikai es zinu, kā ir labāk un pareizāk?!”... Jā, to nu padomē nereti var labi redzēt, kā skaļums tiek sajaukts ar saturu un pašslavināšanās – ar kompetenci...

Bet varbūt beidzot, varbūt visas kopienas labā ir laiks novilkt robežas? Ir laks skaidri un stingri atgādināt it kā jau labi zināmo: pilnīgas brīvības nav, tā vienam cilvēkam beidzas tieši tur, kur sākas cita cilvēka brīvība....