Rakstot sleju, vēl nezinu, kā uz šo jautājumu būs atbildējuši ielās aptaujātie tukumnieki, bet esmu teju par 99.9 procentiem pārliecināta, ka noraidošu atbilžu nebūs. Pat tie, kas ”neko” nelasa, ”neko” neskatās, ”neko” nezina, šo to tomēr būs dzirdējuši. Ja neko citu, tad degvielas cenu kāpumu gan jau būs pamanījuši visi. 

Iespējams, ne visi, bet daudzi jau arī sākuši rēķināt, no kā, ja kas, varētu un arī būs jāatsakās. Ticams, ka pirmie būs tālāki un degvielietilpīgāki ceļojumi, kādi lielāki pirkumi... Taču vienlaikus jau arī skaidrs, ka milžu cīņas Tuvajos Austrumos kā viļņu apļi ap ūdenī iemestu akmeni izplatīsies it visur un, neskatoties uz bravūrīgajiem paziņojumiem, ka ”nafta vēl ir” un ”mūsu laikam pietiks”, uzsitīs pa visu preču cenām tā, ka maz neliksies... 

Lai gan – varbūt uzsitīs, bet varbūt... arī ne. Varbūt nekā tāda superietekmīga nebūs, jo to nu gan – gods, kam gods – aizokeāna visvisvis..varis un dižvaronis mums ir iemācījis – tā kā par savu mēli un arī jau darbiem viņam īsti nav nekādas lielās kontroles, arī priekšstata par rezultātu, kā nez cik reižu jau varējām pārliecināties, viņam nav. Iespējams, tādēļ arī te, pie mums, pārlieku lielu uztraukumu vēl nemana. Un var jau arī saprast tos, kas īpaši neiespringst, – nevar taču katru dienu dzīvot pēc pulksteņa, ko sev vien zināmā ritmā uz priekšu un atpakaļ groza ja ne ar reālu diagnozi apveltīts, tad pavisam noteikti garīgi nu ļoti nestabils cilvēks!... Kas cits atliek, kā gaidīt, lai norimstas?

Un vēl... Vēl var cerēt, ka dzīvības cena, ko maksā visi karos iesaistītie, tiks atalgota ar taisnīgu un attiecīgi ar iespējami ilglaicīgu mieru...

Tieši par to, ka mums visiem uzdāvināta cerība – cerība, ka labas pārmaiņas ir iespējamas, – varam pateikties arī Ungārijas vēlētājiem. Vismaz tiem teju 3,5 miljoniem (jeb 52% no 6,5 miljoniem vēlētāju), kas bija apņēmīgi un par spīti esošās varas, kā arī ASV šī brīža vadoņu masīvajam spiedienam uz vēlēšanām aizgāja un nobalsoja par pārmaiņām – par Ungāriju, kuras vērtības sakņojas rietumnieciskajā Eiropas kultūrā, par valsti, uz kuru var paļauties gan NATO, gan arī Eiropas Savienībā. 

Par to, vai jaunā vara pie varas arī tiks un visu solīto īstenos, vēl būs ļoti jāpacīnās. Taču Budapeštas jauniešu ielās skandētais: ”krievi, – ārā!” un «Eiropa, mēs atgriežamies!” gan līdz asarām aizkustina, gan, neslēpšu, – tiešām iedvesmo!