Noskatījāmies «Netfliksā» filmu «Rietumu frontē bez pārmaiņām». Šim Remarka romānam, kas iznāca tālajā 1928. gadā, laika gaitā bijušas vairākas ekranizācijas, šī ir svaigākā. Uzrunāja jau tas vien, ka vienā no lomām spēlē izcilais spāņu izcelsmes vācu aktieris  Daniels Brūls (Daniel Brühl).

Atskatoties pagātnē, grāmata, kas vēlāk kļuva par visu laiku pirktāko un lasītāju mīlētāko darbu Vācijā, sākumā gandrīz pat nespēja ieinteresēt izdevniecības. Izdevēji bažījās, ka neviens nevēlēsies lasīt Pasaules kara atmiņas, tomēr iedzīvotāju atsaucība bija grandioza. Ērihs Marija Remarks bija kara veterāns. Iesaukts armijā 1917. gadā, viņš nonāca Rietumu frontē. Saskāries ar visu kara bezjēdzību un tā radīto cilvēku personību degradāciju, Remarks nonāk kara slimnīcā. Viņu smagi ievainoja kājā, rokā un kakla rajonā, tāpēc, iespējams, rakstniekam paveicās – viņš kara beigas sagaidīja hospitālī. Romāns «Rietumu frontē bez pārmaiņām» sekoja kā reakcija uz Veimāras republikas mēģinājumiem attaisnot zaudējumu. Oficiāli neviena vara nevēlēsies atzīt savu sakāvi un milzīgos zaudējumus. Tomēr šāda oficiālā politika kaitināja bijušos karavīrus. Tāpēc arī Remarka darbs kļuva unikāls un īpašs. Tas bija stāsts par cilvēku, kuram pretinieka karavīrs nebija nodarījis nekā ļauna, kuram nebija iemesla kļūt par dzīvnieku un slepkavot citus. Tie bija parasti cilvēki, kurus vara iemeta šausmīgās likteņa mokās – savas dzīves izvēles atstāt vienīgajā un primitīvajā kategorijā ”dzīvot vai mirt”. Tāpēc arī Remarka grāmata aizskāra līdzcilvēku sirdis. Viņi bija noguruši no centieniem attaisnot karu. Kamēr autors baudīja sava panākuma augļus, oficiālajai varai grāmata nepatika. Daudz ko izšķīra laiks, kad pie varas nāca nacionālsociālisti. Viņi aizliedza Remarka darbus, īpaši par karu. Viņa grāmatas tika publiski dedzinātas, tomēr no atmiņas tās izdzēst nevarēja neviens…

Patiesi, nekad nebija ienācis prātā, ka tas jelkad mūsdienās vēl varētu būt tik aktuāli. Jāatzīst, Putins ir sabojājis man patiku skatīties filmas par karu. Līdz šim mani interesēja abu pasaules karu vēsture gan grāmatās, gan filmās. Ļoti patika Antonija Bīvora grāmata «Berlīnes krišana 1945», kas nesaudzīgi atspoguļo kara laika pieredzi kā uzvarētāju, tā zaudētāju pusē. Dziļu iespaidu atstājušas mākslas filmas, piemēram, «Glābjot ierindnieku Raienu», «Kauja par Heksoridžu» un citas, kas varbūt ne dokumentāli autentiski, tomēr aizskaroši un ietekmējoši likušas paraudzīties uz vēstures notikumiem. Tagad patika vērot kara tēmai veltītas filmas un lasīt par to grāmatas ir krietni mazinājusies. Tas, protams, tādēļ, ka mūs visus šokējusi kara apstākļu atgriešanās civilizētajā pasaulē. Jā, iespējams, nevēlēšanās skatīties kinodarbus, kas attaino kara nežēlību un bezjēdzību, ir vienkārši vēlme sevi pasargāt. Agrāk nebija nepieciešams tā rīkoties – kara filmas varēja skatīties gluži tāpat kā fantastiku par zirnekļcilvēku, labi apzinoties, ka reālitātē tā mūs nepiemeklēs. Tagad šādas pārliecības vairs nav.

“”Ir rudens. Veco kareivju palicis pavisam maz. No septiņiem klasesbiedriem es šeit esmu pēdējais dzīvais. Esmu bezgala mierīgs. Lai aizrit mēneši un gadi, man tie neatņems vairs neko, man nevar vairs neko atņemt. Esmu tik vientuļš un tik maz gaidu no dzīves, ka bez bailēm veros tiem pretī. Dzīvotgriba, kas uzturējusi mani visus šos gadus, vēl iemājo manās rokās un acīs.” [..] Viņš krita 1918. gada oktobrī – dienā, kas frontē pagāja tik klusi un mierīgi, ka armijas pavēlniecība savā ziņojumā aprobežojās ar vienu vienīgu teikumu: ”Rietumu frontē bez pārmaiņām,”” tā Ē. M. Remarks romānā par kara dalībnieku – jauniešu – veltīgajām cīņām un bojāeju frontes pirmajās līnijās. Žēl tikai, ka carisku izpausmju apmātu vadoni un tā sekotājus tas nekādi neietekmē. Karas šausmas un saplosītās citu cilvēku dzīves un dzīvības viņiem ir tikai kā maiņas sīknauda varas un iedomāta pārākuma kārē.