Ir izlaidumu laiks. Uztraukums pirms tam vienojis visus – gan vecākus, gan skolotājus, gan pašus abiturientus. Un tad – beidzot! – svinīgais brīdis ir klāt. Interesanti, vai arī tas patiesībā gadu no gada ir gandrīz vienāds?
Tieši tā gluži nejauši sākās saruna ar kādas skolas direktori…Jā, viņa teica, izlaidumi ir skaists laiks! Priecīgi jaunieši, laimīgi vecāki, atviegloti pedagogi. Ziedi un pateicības. Tā – ikgadēji nemainīgā daļa. Kas notiek ar mainīgo daļu, es ieinteresēti pajautāju? Direktore nopūšas: aizvien biežāk, stāvot zāles priekšā, skatiens žigli pārskrien sēdošo rindas, lai pārliecinātos, vai sēdvietu pieticis vecākiem un visām kaprīzākajām "vietējām prominencēm"… Pirmās rindas un zāles priekšpusi aizņēmušos jauniešus gribas piecelt kājās un aizsūtīt uz beigām. Jā, tie puiši pie viena varētu arī uz mājām aiziet un pārģērbieties, jo izlaiduma svinīgā daļa nav tā vieta, kur ierasties bokseršortos… Gribas aicināt zīdainīšu māmiņas, lai viņas savus pārgurušos un raudošos mazuļus izved skolas pagalmā, svaigā gaisā – bērniņi būtu vienkārši laimīgi!.. Jābūt gatavai, ka iepriekš izstrādātais, skolēniem un vecākiem labi zināmais reglaments var tikt "piemirsts" vai tīši ignorēts. Pat tad, ja esam vienojušies, ka telpu šaurības dēļ katru absolventu skolā sveiks tikai vistuvākie cilvēki, kādam tomēr ierodas 50 cilvēku "svīta"… Kāds sveicēju pulciņš savu "fotosesiju" sarīko uzreiz un turpat, zālē… Neatkarīgi no tā, cik pārdomāta un rūpīgi gatavota būtu uzruna, to nereti klausās un dzird vienīgi absolventi – visi pārējie dzird to, ko stāsta blakussēdētājs… Tādos brīžos man reizēm jājautā sev – varbūt labāk nerunāt nemaz?! Un varbūt izlaidumu nemaz nevajadzēja, ja jau radi un draugi nespēj piecelties un sagaidīt, kad, mūzikai skanot, no zāles svinīgi izies absolventi un viņu skolotāji? Redzu, cik ļoti kauns ir kolēģiem, redzot to grūstīšanos pie durvīm: tātad mēs pat šādu cieņpilnu žestu neesam nopelnījuši?! Un absolventu ir vienkārši žēl – viņi pēkšņi ir pamesti vieni!"
Varbūt mums visiem kopā ir jādomā un jāanalizē, kas "sagājis šķērsām", ja mūsu sabiedrība publiskajā telpā ar katru nākamo paaudzi aizvien izteiktāk top šāda – sociāli nevadāma, infantila, uzvedības normas nezinoša vai tīši ignorējoša? Ko mēs – ģimene un skola – darām nepareizi vai darām par maz?