No visām lietām, kas pasaulē notiek, tostarp grautiņiem Londonā un ūdens atklāšanu uz Marsa, mani šonedēļ uzrunāja kāds skumīgs mirklis Latvijas vēsturē – proti, ziņa, ka Pirmā Pasaules kara laikā apēsti abi zooloģiskā dārza ziloņi – ziloņmāte Meri un viņas sugasbrālis Joma.

1917. gadā, kad zooloģiskais dārzs slēgts, arī suņi un kaķi pazuduši no ielām, jo katastrofāli trūcis ēdamā. Tā abus ziloņus to kopējs kājām aizvedis līdz Sarkandaugavas lopkautuvei, pacienājis ar pietaupītajiem kārumiem – tad pieradinātie dzīvnieki pēc pavēles nometušies ceļos un savu darbu izpildījuši pieaicinātie Vilhelma armijas jēgeri… Gaļa apēsta, collu biezā āda dīrāta vairāk nekā gadu, bet skeleti ar lodes caurumu pakausī nodoti Latvijas universitātei…
Kāpēc par to iedomāju? Tāpēc, ka šausmina vieglums, ar kādu kļūstam par morāliem kropļiem. Labi taču zinām, ka kara laikā pazuda ne tikai suņi un kaķi, bet arī bērni; ka pirmais saprātīgais cilvēka sencis Kromaņjonas cilvēks labprāt uzturā lietoja arī savu daudz neattapīgāko radinieku – neandertālieti… Tā teikt, ne vien sugu robežām, bet arī kaut kādu vērtību kripatām esam gatavi pārkāpt. Kā vārdā? Izdzīvošanas vai tomēr zināma komforta vārdā, kas varbūt ir viens un tas pats tikai ar atšķirīgu izpratni katrā konkrētā gadījumā?
Mani allaž mulsinājuši neba gaļēdāju argumenti (lai tā gaļa kaut dzīvības eliksīrs būtu!), bet attieksme pret veģetāriešiem: kāpēc jāizsmej cilvēki, kam svarīgi mazināt ciešanas pasaulē (Hitlers un līdzīgie sugas īpatņi ir izņēmums)? Katram, kuram gaļas ēšana ir komforta jautājums, gribētu pavaicāt par izvēles kritērijiem – ko tad būtu labi ēst un ko – neēst? Vai ēdami ir visi, kas tizlāki, stulbāki un neiebilst? Kurā brīdī tā robeža no nezināmas izcelsmes šķiņķīša veikalā reducējas līdz kaimiņu kaķim vai varbūt bērnam? Patiesībā, kas būtu iebilstams pret garīgi neveselu cilvēku lietošanu uzturā? Nu, mīļie, pavētījiet savus morāles kritērijus un varbūt tie tik kristālskaidri nerādīsies… Protams, runas no sērijas, kā būtu, ja būtu, zināmā mērā ir spekulācija, tomēr vismaz ideju līmenī aicinu padomāt par to komforta zonu, kas no cilvēka liek pārvērsties necilvēkā…