Aizsardzības ministrs Artis Pabriks aicinājis palielināt Latvijas aizsardzības izdevumus. Vienkāršiem vārdiem sakot, ministrs aicina Latvijas valsti bruņoties.
Milzīgais bezdarbs, iedzīvotāju masveida "bēgšana", šķietami nebeidzamās budžeta griešanas un daudz citu neatrisinātu problēmu liek šim aicinājumam izklausīties absurdam, nešaubos, ka daudzi to uztver kā ņirgāšanos. Pats ministrs, cenšoties būt diplomātisks, atrunājas, ka viņa aicinājums neesot "Krievijas draudu dēļ". Tāpēc vēl jo vairāk jājautā – kam mums jau tā ierobežotie līdzekļi būtu jāiegulda ieroču iegādei? Diemžēl nekas nav tik vienkāršs, kā izskatās…
Latvijas valsts, cenšoties nodrošināt savu turpmāku pastāvēšanu iespējamo nākotnes draudu dēļ, ir brīvprātīgi pievienojusies Ziemeļatlantijas aliansei un attiecīgi arī uzņēmusies saistības, kas cita starpā paredz uzturēt valsts bruņotos spēkus labā formā. Organizācijas sistēma ir pietiekami taisnīga, paredzot, ka visām tās dalībvalstīm kopīgajā drošībā jāiegulda līdzvērtīgi, lai nebūtu tā, ka kāds dzīvo uz citu rēķina, cerot, ka militāri spēcīgākie aizstāvēs jebkurā gadījumā. Turklāt iesaistīšanās NATO valstij dod ne tikai militāru labumu. NATO dalībvalsts statuss ir starptautiski prestižs; tā ir kā garantija potenciālajiem investoriem, ka viņu ieguldījumi tiks aizsargāti…
Sekojot līdzi starptautiskajiem notikumiem, varam sajust mums ne visai labvēlīgas tendences. Krievijas publiskie paziņojumi par Eirāzijas Savienības veidošanu, kas būšot potenciālā PSRS mantiniece, kā arī arvien pieaugošā negatīvā retorika starp Rietumu un Krievijas politiķiem gan ekonomisku, gan demokrātisku, gan militāru iemelsu dēļ, sāk radīt aizdomas par jauna aukstā kara (cerams, ka tikai tā) iespējamību. It kā jau kādas valsts tiešs militārs uzbrukums mums tuvākā nākotnē nedraud, taču tāpat jāatzīst, ka par dažu valstu neprognozējamību nekādu šaubu nav. Visai nesena vēsture jau mums rādījusi, ka "atteikšanās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas tautu vai zemi uz mūžīgiem laikiem" var ilgt tikai 20 gadus. Tātad rezumējot, skarbā patiesība ir tāda, ka dzīvojam potenciāli bīstamā rajonā, tāpēc jāievēro attiecīgi sadzīves noteikumi… drošības dēļ jābūt gataviem upurēt vismaz daļu no labklājības.