Dzimšanas diena gan valsts, gan cilvēka dzīvē ir kā pietura – atskatam, pārdomām un sapņiem.

95 gadi – daudz, bet arī joprojām maz – joprojām izmērāmi ar cilvēka mūžu un tajos ierakstītie notikumi vairāk vai mazāk ir atmiņās dzīvi. Ar aizliegumiem un brīvību. Ar nodevību un uzupurēšanos. Ar sakāvēm un uzvaras reibumā drebošām sirdīm.

Reizēm ir grūti runāt un rakstīt par valsti, tā bieži pazūd ikdienas rūpēs un raizēs. Vēl vairāk – skaļos un tukšos vārdos. Kur atrast valsts sajūtu – par to nākas domāt, arī lielos un mazākos svētkos. Tad šķiet – nevieni vārdi nav īstie, par maz tajos patiesu rūpju un degsmes, par maz trīsu. Par maz lepnuma un pateicības.

Un tad kā zibens nāk apjausma – viss ir viegli un vienkārši! Valsts esam mēs paši. Tā mūsu domās un sajūtās. Tā cilvēkos līdzās. Un valodā. Tā mūsu gara stiprumā un sirdssiltumā. Tā vienubrīd ir tuvu klāt, brīžam – sveša un tāla. Taču tā gaida mūs un pieņem – kā mājas. Jā, valsts – tas ir arī darbs, cīņa un izvēle – Latvijā un citviet, kur ikdiena paiet domās, bet varbūt pat dusmās uz valsti. Bet kurš saka, ka dusmoties nedrīkst? Kurš saka, ka nevar strīdēties? Valsts, tas ir – mēs paši, sev dodam iespēju – būt brīviem un runāt. Dod iespēju darīt – aizbraukt un atgriezties. Arī svinēt svētkus – savus un kopējos.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija mana!