Ir tēmas, pie kurām laiku pa laikam jāatgriežas. Diemžēl šoruden atkal jāraksta par iespējamiem Bāriņtiesas pārkāpumiem. Īsāk sakot, rupju darbu, kur vērotājam no malas grūti pateikt – vai tā vienkārši pavirša pienākumu pildīšana, vai tomēr vēl nezināma mehānisma eļļošana, kur mērķis, kā savulaik baznīcai – gan sēt svēto ticības sēklu, gan nostiprināt varu. Runājot par valsts sistēmu bērnu tiesību aizstāvībai, budžeta cirpšanas apstākļos ar varu vienkāršoti varētu saprast arī pastāvēšanas attaisnošanu. Ar politiskā imidža veidošanu būtībā nodarbojas katra iestāde, kas algo sabiedrisko attiecību speciālistu, taču no šī viedokļa Bāriņtiesas ir skopākas par kapakmeni. Aiz konfidencialitātes vairoga tās atskaitās vien naudas devējiem, savas lietas izrunā slēgtās sanāksmēs, tiesas sēdēs, bet ar presi būtībā nekontaktējas. Tieši tāpēc vēl būtiskāks ir uzticības jautājums, kad laikraksts tiek aicināts būt par vidutāju ģimenes – visbiežāk mātes un Bāriņtiesas attiecībās. Zīmīgi, bet šis ir sieviešu emociju lauks. Raudošie, nepaēdušie, piesmietie un kā vēl visādi cietušie bērni, tāpat kā tēvi (patēvi) – alkoholu mīlošie, vardarbīgie, samaitātie un kādi vēl visādie – paliek ēnā. Viņi nav tie, kas meklē taisnību avīzē. Runā mātes, un runā ierēdnes – arī lielākoties mātes. Un tieši tāpēc šī ir augstsprieguma zona, jo bērnu jautājumos teju katra sieviete kļūst par lauvu, tomēr…
Ne jau par visbaltāko mātes mīlestību tiek karots, bet valsts prasībām, kas ir sabiedrības uzstādījums, kādiem mums būt. Ņemot vērā sieviešu – vīriešu attiecību valstī, varētu teikt, ka tas ir sieviešu uzstādījums. Ņemot vērā sieviešu – vīriešu attiecību parlamentā – ka vīriešu uzstādījums… Tiec nu gudrs, tomēr Bērnu tiesību aizsardzības likums, kam vajadzētu kalpot pilnvērtīgas personības izaugsmei, tik sociāli labilā vidē, kādā šobrīd atrodas Latvijas valsts, kļūst grūti izpildāms. Maļot vien likuma dzirnas un nerisinot sociāli ielaistās problēmas – galvenokārt alkoholismu un bezdarbu, aizvien vairāk "riska ģimeņu" bērnu tiks aizdoti rosīgām aizbildņu ģimenēm un adopcijas kompānijām uz ārzemēm. Kam tas rūp!? Mātēm, sociālo dienestu darbiniecēm, Bāriņtiesu padomēm? Tā, mīļās dāmas, šīs valsts uzņēmīgāko džentlmeņu mazākums jūs ir piekāsis – kašķējieties, daliet neveiksminieku bērnus, kaut pārdodiet uz ārzemēm, bet netraucējiet vīriem biznesā – tirgot alkoholu, mežus, zemi un miesu – pieticīgos Latvijas labumus!