Pēc atgūšanās no daudziem pacilājošiem notikumiem, tomēr arī neciešamas burzmas pārpilnajā Rīgā, Tukumā atgriežos… nu, ja, kā mājās. Mīļās, drošās, vienmēr saprotošās…Iespējams, no žurnālista, kam galvenais darba uzdevums tomēr ir sabiedrības labuma un vērtību sargsuņa loma, dzirdēt atzīšanos mīlestībā savi pilsētai ne vienmēr ir vietā. Un tomēr…

Nav dienas, kad, pilsētai cauri ejot vai braucot, kādu brīdi gaita vai skatiens neaizķertos (Ak, tas jau kļūst bīstami!) pie fantastiski krāšņi uzziedējušas puķu dobes, balkona, kādas iestādes vai nama sakārtotās durvju priekšas.. Un, kas zīmīgi, arī pagalmu puses mūsu pilsētā šķiet sakoptas, kā nekur citur. Tā kā pēdējās dienās te daudz iebraucēju, sajūsmai pievienojas arī lepnums. Ik reiz, kad redzu, piemēram, kā no vilciena izbirušie atbraucēji, gluži kā pamiruši sastingst pie stacijas puķu dobes, arī pie Pareizticīgo baznīcas, Brīvības laukumā, pie policijas, pie gluži kā senā gleznā redzēta Itālijas skata, kas patiesība ir ziedošas sētas kriksītis Baznīcas ielā; kad redzu, kā, fotoaparātus vai viedtālruņus izvilkuši, pilsētas viesi fotografējas pie rožu dobēm Talsu ielā un Katrīnas laukumā, gribas iet klāt un uzteikt ainavu arhitekti, dārznieces. Gribas pastāstīt, ka Tukums ir Latvijas skaistākā pilsēta, ka te ir senas dārzkopju tradīcijas, skaistākie dārzi un skaistumu mīloši cilvēki. Un, kas šķiet jo svarīgi, te skaistums nav, kā, teiksim, Ventspilī, par nez kādu naudu samaksāts un simtkārši pārmaksāts. Te tiešām viss ir radoši un – no sirds, ar ideju un par saprātīgu cenu. Kā topošais ķiršu dārzs Māla kalnā, kā Trušu vai Dārznieka māja Brīvības laukumā, kā – kaut kas nedzirdēts! – iedzīvotāju rosināta un tai pašā gadā realizēta bērnu rotaļu laukumu izbūve! Tā nu sanācis, ka, svētkus gaidot, varbūt vairāk par redzamo, ārējo skaistumu runāju, bet gribas domāt, ka pilsētā, gluži kā cilvēkā – ārējais skaistums no iekšējās, domu un gara brīvības nāk. Izlasot 19. jūlija numura  «Akā» mākslas kuratores Līgas Lindenbaumas teikto, par to esmu pārliecināta.

Katram sava vieta un laiks noķert māju un dzimtenes sajūtu. Un nemaz nav slikti, ja līdzās meža un jūras šalkām savas piederības, savas vietas sajūtu, varam sadzirdēt, ieraudzīt, sajust arī pilsētā. Savās mājās. Savā pilsētā.