Bija tā – kopš marta lecu dīķī, bet neregulāri. Smaidīju par tiem, kas sanīka pavasara vīrusos, līdz bišku par daudz sastrādājos, apēdu saldējumu un – palūk – prieku par saulaino aprīļa izskaņu nomainījis izbrīns par pēkšņo balss maiņu. Droši varu stutēties starp budistu superbasiem, kas zemo rīkles skaņu iegūstot, rīklē sprūdinot striķī iesietu speķi vai ko tādu. Man neko tādu nevajag – pēc balss skaidrs, ka brokastīs lietoju 500% testoretona (vīrišķā hormona) granulas un mans viedoklis kaut tikai tembra dēļ ir uzklausāms un respektējams. Diemžēl – ne viss ir tik stabili, kā rādās. Pa dienu kaut kas atkūst, atvilgst vai atmiekšķējas un cienīgais rūciens pēkšņi aizguldz tādā kā pingvīna jodelēšanā vai spalga falseta krācē. Šito novērtē kaķis… Uzmetot kripatu slepkavnieciska skatiena un pazūdot no mājas… A ko darīt, ka saimnieks ar putniem? Bet es ar to lepojos – ar līdzību lidoņiem. Tie paši gara spārni, tā pati guza, pleznas un citas darīšanas. Jo īpaši dukurēties prieks. Savējie jau sapratuši, ka esmu norūpējies, taču pats to sapratu pavisam nesen, kad veikala pārdevējai «Paldies!» vietā teicu «Labdien!» Lūk, zemapziņas balss, kas pārsteidz tāpat kā balss saites. Tāpat kā šis aprīlis ar vasaras svelmi dienā un salnām naktī. Atliek vien cerēt, ka maija ziedonis visu vērsīs uz labu – ka ziedi neapsnigs un cilvēciskās kaislības, kas ne mazāk svārstīgas, izlīdzināsies… Ka vēlme shēmot, raust un izsist savu labumiņu noplaks dabas balss priekšā – ziedot, dziedot, dodot, piedodot… Ar ziedoņa prieku, ar Ziedoņa prasmi vārdot, līdz visi kļūst par savējiem – dziļākas jēgas, ne labuma meklētājiem.