Viens no priekšvēlēšanu vairāksolīšanas iemīļotajiem tematiem allaž bijusi demogrāfija. Ar lielāku un mazāku labumu apsolījumiem pacenties teju katrs saraksts, un – kāpēc gan ne? Ja ievēlēšanas gadījumā, nedod, dievs, tie izrādīsies neefektīvi vai arī neīstenojami (jo saknē nereāli), nebūs taču nekāda lielā skāde. Vienmēr jau var atrunāties, ka demogrāfija tomēr tāds daudzšķautnains jautājums, un galu galā – ar tās lejupslīdošajiem rādītājiem netiek galā arī daudz lielākas un bagātākas valstis nekā Latvija. Un pat nebūs melots.

Pati šajā jautājumā gan nevaru saukties par dižu optimisti. Ja nu ikurāt pēkšņi kaimiņos vairs nebūtu mežonīgas un karotkāras lielvalsts vai uzrastos kādas vēl neatklātas retzemju metālu iegulas, kas ļautu zelt nevis izredzētiem indivīdiem, bet valstij kopumā, nu tad varbūt – varbūt varētu cerēt uz priekpilnu bēbīšu bumu. Visādi citādi varam labākajā gadījumā lūgties, lai rādītāju kritiens piebremzējas, nevis paļauties uz brīnumainu iedzīvotāju dabisko pieaugumu. Visdrīzāk situācijā neko daudz nemainītu pat visu pa pasauli izklīdušo latviešu atgriešanās, kur arī – grūti iedomāties iemeslu, kāpēc lai tas tā notiktu. Īsāk sakot, – tā ir problēma, bet vai reāli risināma? Lūk, tas ir jautājums, kas cita starpā arvien biežāk ienāk arī vietvaru dienaskārtībā. 

Piemēram, ne gluži tiešiem vārdiem tas tā pateikts, bet ir itin labi nojaušams, ka ar laiku vai pat pavisam drīz var sākties tādas kā “bada spēles“ izglītības iestāžu starpā. Arīt Tukuma novadā nav gluži tā, ka mūsu kļūst vairāk, un vairāk līdz ar to nav arī  bērnu, kas varētu šīs izglītības iestādes piepildīt. Kā pirmās “demogrāfisko bedri“ izjutīs pirmskolas izglītības iestādes, kas jau tagad dažviet samazina grupiņu skaitu. No vienas puses, tas pat savā ziņā labāk, nekā laikā, kad uz bērnudārziem bija teju vai bezgalīgas rindas un grupiņās bērnu tik, cik vien ielien. Taču skaidrs, ka vēlāk šo audzēkņu samazinājumu arvien skaudrāk izjutīs arī skolas un visi citi, kuru ikdiena saistīta ar bērniem un jauniešiem. Precīzāk un neslēpjoties jāsaka, – izjūt jau tagad! Piemēram, pēdējā novada domes izglītības jautājumiem veltītajā komitejām jau atkal “uz tepiķa“ tika sauktas kārtējās skolas, lai skaidrojas, kāpēc bērnu kādā noteiktā izglītības posmā ir par maz – katrā gadījumā par maz šī brīža skolu finansēšanas modeļa ietvaros?! Vai ar tādu – “uz tepiķa“ saukšanu – kas ir līdzēts, protams, paliek atklāts jautājums! Bet, ņemot vērā pēdējos gados redzēto un piedzīvoto, gribas teikt, ka no svara katras konkrētas skolas pastāvēšanai vai vismaz ilgākai izdzīvošanai, protams, ir pašvaldības vēlīgums, taču galvenā un svarīgākā ir un paliek vietējās kopienas loma. Ir ļoti svarīgi, ko vietējie ļaudis domā un runā par savu skolu, vēl svarīgāk, vai viņi savus bērnus uz to maz ved, vai gatavi skolu aizstāvēt, nevis aizgūtnēm no rīta līdz vakaram kritizēt gan skolu, gan tās skolotājus. Savukārt, ja atbalsts ir tikai tajā, nez, sociālo tīklu dimensijā, kad jāparājas uz valdību vai citiem pāridarītājiem, kas “atņem skolas”, tad jāsaka tieši – paši savām rociņām (mēlēm) savai skolai punktu pieliekat!