Nav jau labais tonis un stils turpināt neklātienes diskusiju ar kolēģiem, bet šoreiz tā sanācis, ka vēl un vēlreiz domas tā kā pašas atgriežas pie stāsta par to, kā Tukums ”izglābies”, jo salīdzinoši labi izskatījies valsts televīzijas apskatnieka negaidītās vizītes laikā. Protams, prieks un lepnums, ka neesam izrādījušies ne ”pārākie pāķi”, ne ”neveiksmīgi lūzeri”, jo mums ir gan labas ēstuves, gan savs Dzejnieks un ķiršu dārzs, un arī… superdaudz autoplaču, sak, var teikt, viss, kas tādam caurskrienošam skatījumam nepieciešams… Bet man, noskatoties vairākus šādus Latvijas ”jaunatklāšanas” raidījumus, visu laiku bija jādomā par mums pašiem – par tiem, kas tepat, tai provincē, dzīvojam, strādājam un bērnus audzinām.

Un tiešām esmu lepna, ka dzīvojam piepildīti, ar vērienu un aizvien mazāk domājam par izrādīšanos nez kādiem citiem (augsti stāvošiem vai citur mītošiem?). Nu, ņemsim par piemēru pagājušo nedēļas nogali, kas jaukā laika dēļ katram vidusmēra Latvijas pilsonim faktiski bija jāpavada laukā, sētā un dārzā, nevis apkārt dauzoties. Taču notika tik daudz pasākumu – koru skate, teātru festivāls, deju un gospeļu koru koncerts, vairāku izstāžu atklāšana, izcilā sportista Rezevska sumināšana, motokross un pulks citu sacensību…– ka pat mums – rūdītiem žurnālistiem, teju pietrūka roku un kāju, lai visur pabūtu, visu apskatītu, iemūžinātu un jums, lasītājiem, kaut mazliet atrādītu! Muzejs nestrādā? Nu labi, iespējams, ka varēja saskaņoties un visi muzeji (tas ir, visas septiņas viena muzeja filiāles) strādāt nedēļas nogalēs un brīvdienu ņemt, kā citur pasaulē, nedēļas sākumā. Bet atkal jājautā, vai tāpēc autospecs Timrots uz Durbes muzeju brauktu vai Mākslas muzeja fondus kārotu redzēt? Ka paši tos neredzam – jā, par to droši vien lielākā sāpe…

Kur nedēļas nogalēs pusdienot? Nekādu problēmu! Ja slinkums pašiem mājās ģimenes pusdienas gatavot, tad mums bez tām divām raidījumā minētajām, tepat pilsētā ir vismaz vēl četras cienījamas ēstuves. 18.00, 19.00 jau slēgtas? Vēl labāk! Vakariņas tāpat jādāvina ienaidniekam, bet kokteilīšu paaudzei ir pietiekami daudz citu vietu, kur sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Bāram naudas nepietiek? Var pie «Statoila» vai Durbē pie estrādes ietusēt. Un ja vēl rokas un prāts būtu vietā, lai izēstās čipsu pakas un izdzertās skārdenes līdz atkritumu urnai ”aizvilktu”… tad.. Jā, tad varētu droši un lepni teikt – dzīvojam tāpat kā vecajā labajā Eiropā. Ne citiem par prieku, ne kādam par godu, bet paši sev savā zemē… vienkārši dzīvojam. Ar prieku vai bez – arī tas katra paša ziņā.