Izskanot XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem, pavisam noteikti var piekrist svētku noslēguma koncerta mākslinieciskā vadītāja un diriģenta Ivara Cinkusa teiktajam, ka visi esam piedalījušies īstā latviskā tautas gara attīrīšanās rituālā. Tik daudz prieka, saviļņojuma un arī sajūsmas pilnu mirkļu, stundu un dienu!

Un noteikti gribas piebilst, ka šie svētki bijuši ne tikai izcils tautas māksliniecisko spēju un vienotības, bet arī dziedātāju un jo īpaši dejotāju izturības un pat uzupurēšanās paraugs. Turklāt ne tikai tāpēc, ka šoreiz lielo svētku programma bija noslogota ar īpašiem un arī mākslinieciski augstvērtīgiem pasākumiem, ka dabas māte izturējās tā, kā gatavotu dalībniekus Stipro vīru skrējienam… Virsotni, uz kuru vairāk nekā 40 000 svētku dalībnieku (1600 kolektīvi un individuālie izpildītāji) un noteikti vismaz tikpat daudz atbalstītāju, līdzjutēju un klausītāju kāpa vairāku gadu un arī visas svētku nedēļas garumā, manuprāt, Noslēguma koncertā tomēr nesasniedzām.

Kas pie tā vainojams, atmetot pēdējo dienu pašslavināšanās orģijas, vispirms rūpīgi jāizvērtē tiešajiem svētku organizatoriem – Kultūras ministrijai, Dziesmu svētku komitejai un jo īpaši – Noslēguma koncerta virsvadībai. Pagaidām, no malas un iekšpuses raugoties, varam tikai minēt, kāpēc, piemēram, svētku gājiens saulē un tveicē bija jānoskrien necilvēcīgā ātrumā – kā sākumā paziņoja, 1 metru sekundē, lāgā nespējot uzgavilēt skatītājiem un vienoties ar viņiem kopējā dziesmā? Kāpēc Noslēguma koncerts bija jāpārvērš par sešu, pat septiņu stundu garumā stieptu, bez īstas kulminācijas palikušu un brīžam par histēriju pārvērstu mistēriju? Grūti pateikt, koncerta organizatoru un virsvadītāju neapdomības, neizdarību vai tomēr augstprātīgu ambīciju dēļ bija jāpiedzīvo vairāki mulsinoši un pat nepatīkami mirkļi – gan tad, kad orķestris ar kori ritmā zāģējās, gan Svētku karogu kā bērēs ar klusuma brīdi pavadot, gan redzot, kā organizēti uz skatuves izsauktajai dziesmu autorei neviens tā arī nepievēršas un ziedus pasniegt nemaz nav iedomājies. Skumji, arī, ka virsvadītājam I. Cinkusam pietrūka laikam jau elementāras cieņas un pietātes pret kolēģiem, aizmirstot par senu tradīciju – «Pūt, vējiņi!» kaut pa pantam, pa puspantam, viens no otra kā stafeti pārņemot, diriģē visi virsdiriģenti. Un – Raimonda Paula «Manai Dzimtenei» tomēr ir jāatrod pelnīti godpilna vieta latvisko kora dziesmu zvaigžņotajā parādē!