Šīs ziemas un arī pavasara novērojumi dabā diemžēl ir izraisījuši nopietnas pārdomas par mūsu ”straujās attīstības pamatu pamata” – tas ir, dažādu svešu fondu naudas piesaistīšanas projektiem.

Klausies, kurā politiķī, pašvaldības darbiniekā, uzņēmuma, iestādes vadītājā gribi, it visi kā savu un savas vētraini varonīgās darbības mērauklu rāda budžetam papildus piesaistītās naudas apjomus. Un taisnība: ir nauda – ir darbiņš, ir darbiņš – ir nauda. Turklāt top taču paliekošas vērtības, gluži vai lēcienveidīgi mainās simtiem cilvēku labklājības līmenis! Lai kaut vai atceramies tās milzu iespējas, ko radījis Eiropas Kohēzijas fonds, palīdzot teju pusei Latvijas iedzīvotāju (pēc ieceres – 90%) tikt pie centralizētas ūdens apgādes un kanalizācijas, drošākas satiksmes organizācijas.

Taču ir arī citi piemēri. Šoziem daudzus pārsteidza Jaunpilī redzētais – iespaidīgi un reizē pat biedējoši pāri tumsas ieskautajiem laukiem tur izgaismojās jaunizveidotais gājēju celiņš no Jaunpils līdz Levestei. (Visbiežāk dzirdētā versija – tas esot slepena lidlauka skrejceliņš vai kādas ārvalstu kinostudijas pasūtījums nakts kauju filmēšanai.) Var tikai saķert galvu, domājot par to, cik šai mazai pašvaldībai būs pavelkams iespaidīgais elektrības rēķins, turklāt pagaidām, kā noprotams, izgaismojot vēl nepabeigto celiņu… Nākošais, manuprāt, kauna traips projektiņu vēsturē vērojams Degolē, kur pēdējā patstāvīgas eksistences gadā par milzu naudām tapināts tā sauktais Putnu parks, kas īsti nav bijis ne baudāms, ne valdāms, jo grima un turpina grimt ūdenī. Par impregnētajām rotaļu ierīcēm nezinu, bet kociņi, kas gan esot kaut kur turpat savvaļā sarakti, gan droši vien vairāk par gadu neizturēs…

Visnotaļ priecājoties par apzaļumošanas darbiem, kas tieši pēdējos gados godam attaisno mūsu pilsētas saukli «Uz Tukumu pēc smukuma», ar žēlumu, bet vienlaikus arī uzticēšanos noraudzījos arī plašajos zāģēšanas darbos, kas pērnajā rudenī tika izvērsti Durbes parka rietumu daļā. Bet ko lai saka tagad, kad sniegs nokusis, zeme atlaidusies un koki kā nogāzti – krustu šķērsu –, tā arī parkā guļ!? Ko teikt, ja no solītā efekta nu vēl daudzus gadus tur varēsim ”baudīt” jau tagad labi redzamos defektus – izmuļļātās un par neizbrienamām padarītas kādreiz ievu ieskautās takas un taciņas. Un noraudzīties, kā pārpurvotajā zampā pamazām sapūst nogāztie un arī vēl augošie koki…