Vakardienas Tukuma ārkārtas domes sēdē ātri un negrozāmi izlemts – vāgūža Durbē nebūs! Tikpat ātri arī pieņemts lēmums par koģenerācijas stacijas izaugsmi (”Atbalstīt!”), kredīta ņemšanu bērnudārza rekonstrukcijai (”Atbalstīt!”) un atteikums piedalīties kultūras nama siltināšanas projektā (”Līdzfinansējuma praktiski nav, noraidīt!”). ”Kā projektā!” piesitot āmuriņu, rezumē domes priekšsēdētājs, fonā atstājot gūzmu neatbildētu jautājumu un pāri visam to vienu, pašu lielāko un senāko – cik atbildīgi, pareizāk sakot, iedziļinājušies un zinoši balsojumā piedalās pārējie – ierindas deputāti, nu tie, kas nav domes administrācijā? Vai arī te ir tāpat kā Kandavā vai citviet, kur tikai domes priekšsēdētājs visu zina (labi, atsevišķos, nu ļoti sevišķos gadījumos varbūt arī izpilddirektors vai vietnieks), par visu ir pārliecināts, bet pārējie… Pārējie – paļaujas un tic? Un balso. Tā vēl lielāku nastu uzkraujot (vai dažos gadījumos – dodot brīvu vaļu) tam vienam, zinošākajam…

Neslēpšu, šīs šobrīd tiešām ļoti rūgtās pārdomas aizsākās līdz ar notikumiem Upīšu skolā un vēl augstāku vilni uzsita, Durbes pils posta ainās raugoties. Tāpēc, ka jūtos līdzatbildīga. Tāpēc, ka paļāvos un uzticējos, gan kā cilvēks-parastais, gan žurnāliste un redaktore. Tāpēc, ka domāju, biju un joprojām esmu pārliecināta, ka avīzei svarīgākais informēt ļaudis un meklēt patiesību, turklāt – atklājot dažādus viedokļus.

Un tā bija tiešām liela vilšanās, uzzinot, cik formāli atbilstoši, bet reāli bezatbildīgi uzsākts jaunais mācību gads Upīšos. (Papīri kārtībā, bet kā tad skolas pieņemšana, direktores atbildība!? Vai šajos jautājumos nešķiet kas traģiski pazīstams?) Tāpat, visbeidzot (!?) arī no pašu muzejnieku mutes izdzirdot patieso vāgūža būvēšanas vajadzību un ieraugot šausminoši traģisko vidi, kādā glabājas izcilas kultūrvēsturiskas vērtības, tiešām nesaprotu, kāpēc deputāti balsoja ”pret”? Vai saprata, zināja, iedziļinājās?…