Tā nu ir sagadījies, ka, strādājot dažādās darba vietās, nācies uzklausīt un arī pierakstīt cilvēku atmiņas. Un visai bieži ar nožēlu nācies secināt, ka grūti vai reizēm pat neiespējami stāstā sajust laikmeta un arī kaut jel kādas reālās dzīves elpu. Pietrūcis detaļu, krāsu un smaržu. Bet, kas jo bēdīgāk, stāstītājs sevi un arī savu dzīvi ir uzskatījis par pārāk nenozīmīgu, nesvarīgu, stāstam nederīgu…

Iespējams, tā sauktajos, padomju laikos, tās bija reālas totalitārā režīma sekas. Laikā, kad cilvēka, indivīda dzīvei niecības vai, labākajā gadījumā, skrūvītes mērs; kad problēmas risināt pavisam vienkārši – nav cilvēka, nav problēmas; kad bailes ir ikdienības daļa… Tad kaut ko tādu, tikai paša piedzīvotu, izjustu, izsapņotu, lielo avīžu ievadrakstos nelasītu un partijas vadoņu runās nedzirdētu stāstīt ir bīstami… Un tad nu tā ir, ka savās atmiņās kareivji par frontē pieredzēto stāsta ar armijas komandieru vai vismaz ģenerāļu vērienu, bet ne vārda nespēj pateikt par to. ko pieredzējuši paši. Nav ne apdullinošo lielgabalu dārdu, ne sāpju, ne asiņu un vēmekļu smārda. Nav zvērisku, līdz bezsamaņai nomācošu baiļu un drosmes, kas vairākas dzīvības vērta. Un nav arī sapņu, ilgu un mīlestības… Nav cilvēka un cilvēcības.

Šogad, kad sagaidām «Baltijas ceļa» 25. gadskārtu, tiekam aicināti atcerēties. Un ne tā, kā parasti tādos īpašos, pasaules un vispārības mēroga notikumos, bet pavisam sadzīviski – kur tobrīd bijām, ko darījām, ko domājām, par ko sapņojām, pēc kā ilgojāmies?… Un šķiet tieši tā – uzburot tā brīža sajūtu telpu – arī paveram ceļu īstajām atmiņām, īstajai tautas vēsturei. Tikai tā mēs varam pastāstīt īsto stāstu. Atgādināt sev un atstāt to arī saviem bērniem.

Un svarīgākā ziņa, ko devām toreiz un, visu atceroties, turpinām dot pasaulei – tautai, tās Atmodai, Brīvībai un arī Nākotnei ikviens ir svarīgs. Gan tas, kas pie Zilupes, bailēs drebot, bet tomēr savā vietā «Baltijas ceļā» stāvējis, gan tas, kas kopā ar darbabiedriem vai koristiem gluži kā uz jautru pikniku, pie ugunskura un padziedāt uz iedalīto ceļa posmu braucis. Un ne mazāk svarīgi ir tie, kas palika mājās, kas gāja uz kūti vai piedalījās radu kāzās, kas raudāja, pie televizora ekrāna pieplakuši un ar visu sirdi ilgojās būt tur – kopā ar savējiem visiem svarīgajā Brīvības ceļā…