Skumjas, vienīgi skumjas izraisa patlaban ”karstākais notikums” – otrdienas vakara LTV1 raidījums «1:1», kurā ar domu par dialogu tikās žurnāliste Inga Spriņģe un radio «Suņu būda» vadītājs aktieris Artuss Kaimiņš. Tie, kas no raidījuma gaidīja sarunu ar Saeimas deputāta kandidātu, vispirms sajutās apmulsuši, apjukuši, pēc tam – dziļi vīlušies. Tie, kas, pazīstot Kaimiņu kā absolūti kretinējošu ”šovmeni”, gaidīja izdevību ”ierēkt”, to arī dabūja! It kā visi varētu būt apmierināti: LTV1 raidījuma un Reģionālās partijas reitingi ceļas, interneta portālos valda sen nepieredzēta rosme… Vīlušies jūtas vien tie, kas saprot: par mūsu – nodokļu maksātāju – naudu atkal esam saņēmuši… sēnalas un pelavas. Neviena racionāla grauda – ja neskaita raidījuma gaitā izkristalizējušās atziņas. Par to, ka šim kandidātam nav pat aptuvena priekšstata, kā strādā Parlaments. Un ka šis kandidāts sevi tajā visā saredz kā tādu paparaci… Ies, lūk, un filmēs, un izvilks dienasgaismā, un parādīs tautai! Naivums? Muļķība? (Taču… interesanti būtu redzēt, līdz kuram apsargam viņš tiktu Saeimas ēkā? Un – vai Kaimiņš domā, ka paspēs vienlaikus būt gan Saeimā, gan zoodārzā, gan uz kādas jahtas vai nezin kur vēl?)

Skumji, ka joprojām, pēc tik daudziem valstiskās neatkarības gadiem daļa cilvēku joprojām domā, ka taisnība Ļeņinam: jebkura ķēkša var pārvaldīt valsti. Pārliecība, ka politikā profesionālisms ir ”sliktais vārdiņš”. Lai tikai, diespasarg, kaut kur pēkšņi neizkūņojas kāds gudrais, drosmīgais un godīgais, kas varētu ienest svaigas vēsmas šajā glumajā pīļu dīķī!

Pietiekami daudz ir to, kas patiešām vēlas pozitīvas pārmaiņas: ja paši nav gatavi iet un darīt, tad atbalstīt – katrā laikā un no visas sirds! Par šādu aktivitāti varētu priecāties, ja vien… potenciālo vēlētāju entuziasms neapstātos pie ”vot, kā viņš – visus īstajos vārdos nosauca!” (Krievijā tā ”radās” parlamentārietis Žirinovskis) vai pie sajūsmas par caursišanas spējām (Latvija šādā veidā tika pie eiroparlamentārietes Grigules)…

Un vēl – izrādās, ka neizglītotība, trulums un neaudzinātība mūs sen vairs nešokē, ka prastums pat daļai it kā pieaugušu un nobriedušu cilvēku ir tāds kā stiliņš… Dzīves norma, tā teikt. Vai tiešām ar sabiedriskās televīzijas starpniecību tas nu būtu jāpieņem mums visiem?