Mazliet traki!

“Mēs esam Biruta un Jānis Roberts Jansoni. Nākam no Rīgas. Esam dzīvojuši Valmierā, Mazsalacā, Rīgā, bet tagad esam Slampē,” tā stāstu par sevi un savu izstādi galerijā «Durvis» sāk mākslinieki. Kamēr mēs ar Birutu runājamies, Jānis Roberts kopā ar meitu Tiju izdara pēdējos izstādes labojumus. Tija Vīksna, arī māksliniece un pedagoģe, palīdz mākslas darbus salikt tā, lai katrā ieraugāms tā īpašais vēstījums: “Palūkojiet, kā tēva radītās keramikas glazūras krāsas sasaucas ar mammas akvareļiem, vai viņas melnbaltie zīmējumi un eņģelīši… Nejauši tā ir salicies…”

“Kad beidzām Latvijas Mākslas akadēmiju, ļoti nepopulāri tam laikam, bet nolēmām no Rīgas pārcelties uz rajona centru. Tikai nevarējām izvēlēties, uz kuru pilsētu – uz Valmieru vai Ventspili. Bet tā kā Ventspilī ļoti pūš vējš, kas man nepatīk, palika Valmiera. Tijai tolaik bija četri gadi, viņas brālītim Nilam – divi, un burtiski otrā vai trešā dienā pēc pārcelšanās man bija jādzemdē trešais bērns. Jānis Roberts brauca ar smago mašīnu un pārveda mantas, bet mana māsa pavadīja mani ar bērniem uz Rīga-Valmiera vilcienu. Jau iepriekš bijām apskatījušies, kur Valmierā ir dzemdību nodaļa, bet, kad otrā dienā uz turieni aizgājām, izrādījās, ka tā pārcelta citā vietā. Teicu: labi, padzīvošu vēl nedēļu mājās. Dzīvokli mēs jau iepriekš bijām samainījuši… “Rīgā bērnistaba bija 9 m² liela, ar trim bērniem tur būtu švaki,” saka Jānis. ”Valmierā mēs vinnējām ar dzīvokli gan lieluma, gan naudas dēļ,” turpina Biruta, ”bija, par ko nopirkt mēbeles, jo stipendija mums katram bija 28 rubļi. Jānis jau no pirmā kursa strādāja izdevniecībās – «Zvaigznē», «Liesmā», «Zinātnē», – kur vien varēja kādu darbiņu dabūt, vēlāk bija «Zvaigznē» mākslas redaktors. Bet es tamborēja meitenēm cepurītes, akadēmijas kursabiedriem šuvu bikses. Visādi piepelnījāmies, bet akadēmiju pabeidzām. Protams, arī Valmierā vajadzēja darbu… Aizgājām uz izpildkomiteju, dabūju norīkojumu uz skolu un beidzot arī dekrēta naudu, jo augstskolas studentei par pirmajiem diviem bērniem tādu nemaksāja – tādi bija padomju likumi. Piedzima Inta, pāris dienas nedēļā strādāju skolā, vīrs kombinātā «Māksla» izgatavoja pasūtījuma darbus – tā mēs tur iesākām savu dzīvi.”

Plāšāka saruna ar māksliniekiem lasāma 23. decembra laikrakstā ŠEIT===========>>>>>>>>>

Izstādes galerijā «Durvis» ir apskatāma līdz 19. janvāri.