Skanot sliežu dunošajām skaņām, 14. jūnija karstajā dienā piemiņas vietā pie Tukums 2 stacijas ļaudis pulcējās, lai pieminētu komunistiskā genocīda upurus – tos mūsu novadniekus – jaunus un vecus, spēka gados un nespējīgus, pieaugušos, bērnus un sirmgalvjus –, kas 1941. gada 14. jūnijā tika izrauti no savām mājās un izsūtīti viņiem tobrīd baisi nezināmajā. Sāpju, pazemojumu, bet tomēr dzīvības alku pilnajā ceļā uz svešo un salto zemi. Pagājuši jau 77 gadi, kopš dienas, kas salauza daudzu Latvijas iedzīvotāju likteņus.

Piemiņas vietā bija sanākuši gan cilvēki gados, kas, vēl būdami bērni, tomēr atcerējās to briesmīgo dienu, kas uz visiem laikiem mainīja viņu un visas dzimtas likteni. Un turpat blakus sirmgalvjiem, patvēries vecmammai azotē, visam dzirdētajam līdzi pārdzīvoja izbijies puisēns – kā būtu, ja atkal tāda melna diena pienākusi būtu?!…

Pasākumu kuplināja Tukuma kultūras nama ļaudis. Režisore Liene Bēniņa lasīja izsūtīto pierakstītos atmiņu stāstus, bet nama direktore Dace Lebeda to visu papildināja ar kokles skaņdarbiem.

“… šī nakts un vilciens. It kā nekas sevišķs, bet kādam tas bija liktenis – moku un sāpju vilciens. Tēvi nošķirti no savām ģimenēm… caur laikiem skan šis sasodītais vilciens. Tas brauca nedēļām ilgi, katrs šo laiku pavadīja ar savām domām, ilgām un sajūtām…,” šķiet katram piemiņas brīža dalībniekam atmiņā, kaut pašā dziļākajā tās stūrīti joprojām skan šīs sliežu dunas pavadītās izmisuma rindas.