Vilis Seleckis dzimis 1950. gada 6. oktobrī Bērzgales pagastā. Studēja Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, strādāja par Dundagas vidusskolas vēstures skolotāju (1973—1976), Stendes astoņgadīgās skolas direktoru (1976—1979), Valdemārpils vidusskolas direktoru (1979—1983) un Tukuma 2. vidusskolas direktoru (1983—1987).

Padomju gados bijis PSKP biedrs. Atmodas kustības laikā 1987. gada sākumā V. Seleckis kļuva par “Skolotāju Avīzes” un “Tukuma Ziņotāja” redaktoru. 1988. gadā viņš piedalījās Latvijas Tautas frontes (LTF) veidošanā un tika ievēlēts tās pirmajās domēs. 1988. gada rudenī viņš “Skolotāju Avīzē” publicēja rakstu “Politiskā fanātisma upuris” par čekas vajāto Cēsu 1. vidusskolas 9. klases skolnieci Daci Lielpēteri no disidentu ģimenes, kura 1982. gada novembrī bija izdarījusi pašnāvību, metoties zem vilciena.[2] V. Seleckis uzstājās uzstājies ar nozīmīgu runu Rakstnieku un radošo savienību plēnumā.

1990. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes deputātu kā LTF kandidātu no 188. Tukuma vēlēšanu apgabala un 1990. gada 4. maijā viņš nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.[3] 1991. gadā V. Seleckis vadīja Augstākās Padomes deputātu komisiju, kas pārņēma PSKP un VDK īpašumus.

Aktīvi turpinājis darboties politikā arī pēc Augstākās Padomes darbības beigām.

Beidzoties deputāta pilnvarām, V. Seleckis nodevās rakstniecībai.

1999. gadā V. Selecki apbalvoja ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi, bet 2000. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeņa trešo šķiru. 2020. gadā saņēmis Tukuma novada augstāko apbalvojumu — “Tukuma Goda pilsonis”.