Šodien, 14. augustā 18.00 Tukuma Ledus hallē tiek aicināti tikties visi topošā Tukuma novada deputāti, arī iedzīvotāji, lai pēdējo reizi saskaņotu un pateiktu kopīgu viedokli – būt vai nebūt novadam.

Šādu sapulci neparedz likums, tā ir mūsu novada pašvaldību pārstāvju iniciatīva. Likums paredz no citu – pēc izpētes projekta sabiedriskās apspriešanas (tā pēdējo divu nedēļu laikā notikusi visās pašvaldībās, kas iepriekš lēmušas apvienoties Tukuma novadā, par visām esam rakstījuši laikrakstā) kopā jāsanāk katras pašvaldības deputātiem un katrā pašvaldībā atsevišķi jāpieņem lēmums par turpmāko reformas gaitu. Kas būtiski – likums un attiecīgie noteikumi pat nepieļauj iespēju, ka izpēte būtu varējusi atklāt arī kādas negatīvas reformas rezultātus vai to iezīmes… Taču tas ir noticis – izpētes rezultāta noskaidrots, ka iecerētais novads, kas apvienoto cilvēku skaita ziņā varētu būt lielākais valstī, pēc reformas ik gadu cietīs finansiālus zaudējumus 700 000 latu apmērā; administratīvie izdevumu šajā teritorijā pieaugs par 70%; infrastruktūras pieejamības ziņā teritorija ir pārāk gar aun izstiepta.

Ar tādiem noteikumiem reformēties nevar!

Šīs nedēļas sākuma nelielā intervijā preses konferences laikā par šodien iecerēto sanāksmi, Tukuma domes rīcību un administratīvi teritoriālās reformas iespējamām sekām iztaujājām Tukuma domes priekšsēdētāju Juri Šulcu.

– Šodien notiek sanāksme, ko likums nemaz neparedz…

– Jā, tāpēc mums būs jādomā gan par reģistrācijas, gan lēmuma noformēšanas kārtību. Likums paredz, ka šīs publiskās apspriešanas rezultātā katrai pašvaldībai atkal jāpieņem lēmums. Redzot un klausoties, kas notiek, tomēr secinājām, ka šāds kopviedoklis arī būtu vajadzīgs.

– Tagad tomēr esat pret novada veidošanu?

– Ne jau pret novadu veidošanu mēs esam, bet gan pret to nabadzību, kādā mūs šobrīd grib iedzīt.

Pagājušajā nedēļā, 7. augustā, notika Pašvaldību savienības sarunas ar Finanšu ministriju, jo palikuši tikai pāris mēnešu, lai gatavotu jauno budžetu. Skats uz nākamo gadu tiešām ir visai skumīgs… Un arī tas ir vēl viens iemels, lai pārdomātu – vai ir īstais laiks reformām. Tā jau būsim nabadzīgāki nekā citus gadus, un tad vēl viens papildu slogs… Redzot kā lēmumus pieņem valsts, jāsaka – jā, ļoti viegli būt labiem, ja tas notiek par citu naudu. Invalīdiem un politiski represētām personām būs vēl papildu atlaides, kas sastāda pusmiljonu latu; nepaliekamais minimums tiek paaugstināts no 80 uz 90 latiem; par apgādībā esošajiem nepaliekamais no 56 uz 63 latiem tiek paaugstināts; tiek paaugstināta attaisnoto izdevumu apjoms par medicīniskajiem pakalpojumiem un izglītību no 150 latiem uz 300. Protams, tās visas ir ļoti labas lietas, tikai, ja neskatāmies, no kurienes tām nāk nauda. Bet tā nāk no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kas ir būtiskākais ieņēmuma avots pašvaldībām (80% pašvaldībām; 20% – valstij). Visas šīs atlaides kopā sastāda 38 miljonus latu un 30,5 miljoni tiek ņemti no pašvaldības budžeta. Prasīju ministram: ja reiz valsts šādu atlaižu programmu pieņem, vai tad arī nodokļa ieņēmumu sadalījumu nevajadzētu pamainīt – teiksim, 82% pret 18% vai vismaz padalīties, šos izdevumus uzņemoties apmaksāt uz pusēm? Nē, izrādās, tas nav paredzēts, jo pašvaldības jau tā labi dzīvojot… Nākamajā gadā plānotais valsts ilgtermiņa budžets (trim gadiem) no iepriekš plānotā 2009. gadā neizpildīsies, atpaliks par 1 miljardu un 11 miljoniem latu. Tātad pieaugums nākamajā gadā reāli būs tikai 8,7%. Un pat Godmaņa kungs saka, ka algas nevarēs visiem paaugstināt vairāk par 10%, to uzskatot par minimālo pieaugumu, bet mēs jau pat līdz tiem 10% netiekam! Un ja tam vēl pieskaitām inflācijas 10% un reformas zaudējumus!?.. Praktiski tik neizdevīgu brīdi reformai, kā šobrīd, pat nevar iedomāties.

Jāatzīst, mēs neesam pret reformu, bet – kā to var darīt šādā brīdī – nabadzības, krīzes situācijā?! Un ja valsts mūs neatbalstīs ar atsevišķu finansējumu!?

– Vai šobrīd, īpaši redzot finansu situācijas pasliktināšanos, neesat domājuši reformu noprotestēt?

– Protams, mēs pieņemsim lēmumu, ka mēs noprotestējam. Izvērtējot šo pētījumu, redzot tā, rezultātu noprotestējam…

– Kas apmaksāja pētījumu?

– Valsts iedeva 10 000 latu.

– Un kā tad tagad būs, ja valsts nemaz nav paredzējusi, ka pētījums varētu reformā ko negatīvu atklāt? Kā tad jūs savu likumā paredzēto lēmumu noformēsiet?

– Es arī pats, gatavojot lēmumu domes finanšu komitejai un 14. augusta sanāksmei, ieraudzīju, ka šis dokuments varētu būt ļoti interesants… Ministrijas sagatavotajos noteikumus, pētījuma metodikas norādījumos tiešām nekur nav ne mazākā vārda, ka šis pētījums varētu būt arī ar negatīvu rezultātu…Tur ir tikai nosacījumi, ka ministrija var likt projektu pārstrādāt. Pārstrādāt tās daļas, kas nepareizas un nepatīk… Pat nebiju iedomājies, ka tāds kuriozs iespējams. Jo, ja reiz viss ir izlemts un izlemts par katru cenu, tad priekš kam vēlreiz bija jātērē šai izpētei 10 000 latu? Lai noskaidrotu apvienošanās mehānismu? Nāks jaunie deputāti, politiķi un noteiks, kāds tas būs – vai būs viena vai divas un trīs dzimtsarakstu nodaļas, kādas būs bāriņtiesas un tamlīdzīgi – visi šie jautājumi ir tieši domes, tātad – nākamās novada domes – kompetencē. Un nevaram mēs, kas ir šajā sasaukumā, neko daudz ietekmēt. Varam vien teikt, ka tāds projekts tika izstrādāts un nolikts atkal plauktiņā.

– Vai tikai topošajam Tukuma novadam šī izpēte parādīja negatīvu attīstības tendenci vai varbūt tāda ir arī kur citur valstī?

– Faktiski rezultāts ir viens – visiem jaunajiem novadiem, kas apvienojas ap rajona centra pilsētu, kurš ir bijis liels donors finanšu izlīdzināšanā, ir redzami šie zaudējumi. Un parādās, ka kopējais zaudējums, salīdzinot ar 2008. un 2010. gadu cenām, ir ap 3 miljoniem latu valstī kopumā. Tad nu mums tas salīdzinoši iznāk ļoti liels – 700 000 latu. Bet mēs ļoti vienkāršoti rēķinām – uzskaitījām visu finansējumu, kāds ir palicis attiecīgajā teritorijā. Rēķinājām, ka arī rajona padomes ar atsevišķu finansējumu, kā tas ir tagad, taču attiecīgajā teritorijā vairs nebūs. Un tad nu iznāk, ka pārdalot valstī nākotnē šo finansējumu visiem vienādi, vismaz puse aizies tā sauktajām republikas nozīmes pilsētām. Tā nu izveidojas šīs reformas lielais kuriozs – tas, kas neveic reformu, saņem lielāku budžeta pieaugumu; bet tas, kas veic reformu – tam naudas būs mazāk. Lūk, šo neloģiku mēs gribētu novērst.

Un nepietiks jau ar to, ka, mums, piemēram, gadus divus kaut ko kompensēs un pēc tam – dzīvojiet, kā gribat. Nu nevar vienā, divos gados to panākt. Ja mēs skatāmies, kā attīstījies Tukums, kas no finanšu saņēmēja kļuvis par diezgan lielu maksātāju – tie ir bijuši seši līdz astoņi gadi. Gluži tāpat tātad arī reformas atbalstam jābūt vieniem setiņu līdz 10 gadu garumā. Tai jābūt atsevišķai valsts programmai, un atbalsts jāsniedz tiem, kas reformējas, nevis otrādi.

– Reforma notiek ilgus gadus un no sākta gala (arī tagad nekas nav mainījies) tās mērķis ir viens – cilvēku labklājības celšanās. Tas it visur ticis uzsvērts – cilvēkiem reformas rezultātā jāpaliek dzīvei labākai. Un, ja, kā redzam, mērķis nav sasniegts, bet gluži otrādi – reformas rezultātā cilvēku dzīve draud pasliktināties – viss, netaisām to reformu! Vai ne tā?

– Tieši tā mēs arī savu politisko lēmumu gribam pamatot. Ja cilvēkam reformu rezultāta pakalpojumi kļūst sliktāki, ja samazinās summas, kas paredzētas viņa dzīves uzlabošanai, ja pieaug administrācijas izdevumi, samazinās kopbudžets… Nu, kā cilvēkam var būt labāk?

Tieši šo secinājumu dēļ, domāju, vismaz Tukuma domes deputāti augusta domes sēdē pieņems lēmumu; mēs atcelsim lēmumu par Tukuma novada izveidošanu… Tas, protams, šobrīd vēl ir lēmuma projekts.

Un – kamēr likumā nebūs noteikts dokuments, kur valsts apņemas finansēt šīs reformas mīnusus (un tai jābūt naudai ilgtermiņā, nevis tā, kā tas ir tagad ar valsts investīcijas projektiem, ka nesaprotam, ko un kam dot, kam nedot… Turklāt finansējums jānosaka un katru novada teritorijā apvienotu cilvēku), mēs savu lēmumu par apvienošanos novadā neatjaunosim!

Nav jau runas par to, ka reforma ir garām, bet bez finansējumā tā ir pilnīgi neiespējama.

– Un tālāk?

– Tad mēs šo lēmumu dosim tālāk uz Saeimu, uz visām ministrijām. Ja deputāti atbalstīs, tad projektā ir sagatavots vēl viens punkts. Tas paredz: pamatojoties uz mūsu iepriekšējo lēmumu, arī uz iepriekšējiem socioloģiskajiem pētījumiem un ekonomiskajiem aprēķiniem (divu gadu pētījumi parāda, ka ekonomiskās darbība vides ziņā, attīstības tempu ziņā Tukums ir ceturtā labākā pilsēta valstī, pat lielākas pilsētas ir aiz mums), mēs lūgsim vēlreiz pārskatīt šo karti. Un vēlreiz lūgsim, lai Tukumam piešķir tā sauktās lielās pilsētas jeb republikas pilsētas statusu.

– Ja valstī kopumā redzama šī negatīva tendence reformas sakarā, varbūt arī jums jāiet uz Satversme tiesu un jānoprotestē viss šis likums?

– Es vēlreiz uzsveru – nav jau runas par to, ka reforma nav nepieciešama tikai tāpēc, ka Tukumam – lielai pilsētai, būs sliktāk. Es domāju, ka tas nebūs pareizi. Jo, es negribu saukt konkrēti, bet daudzos pagastos ir tā, ka …sliktāk būt nemaz nevar…

– Mēs piedalījāmies visu pagastu apspriedēs un pētījums nevienā pagastā neredzēja, ka šī reformēšanās būs ar plus zīmi…

– Šādā veidā, kā tagad, kad finansējums samazinās, protams. Viņi zaudē, jo vairs nesaņem dotāciju, mēs zaudējam, jo mūs arī nolīdzina… Taču, raugoties uz valsti kopumā, kaut kāda reforma tomēr bija vajadzīga. Ja pašlaik runājam, ka vajag otrā līmeņa jeb reģionālās pašvaldības, tad droši vien ar to arī vajadzēja sākt. Tad nevajadzēja neloģiski veidot šīs te 102 pašvaldības. Vai otrādi – ja nav otrā līmeņa pašvaldību, tad vajadzēja tās pirmā līmeņa pašvaldības veidot ievērojami lielākas. Un tad būtu loģiski, ka Tukumā ir divi novadi…. Jo pašreizējā situācijā, kad paredzētajos novados ir no 3000 līdz 36 000 iedzīvotāju, novadi nespēj veikt līdzvērtīgi tiem uzticētās funkcijas. Ja pašreiz, kad mēs – jau rajona robežās esošie novadi – nespējam līdzvērtīgi veikt savu darbu, kam reforma paredzēta? Tikai tāpēc, lai karti pārkrāsotu?! Tātad – ja valsts kaut ko grib veikt piespiedu kārtā, tad arī tai par to jāmaksā.

– Bet atgriežoties pie Satversmes tiesas…

– Jebkurā gadījumā pilsētai attīstības robežas ir lielākas, nekā tās fiziskās robežas. Ļoti liela loģika būti bijusi, ja, apvienojoties ar Tumi un Smārdi, mēs būtu izveidojuši vēl lielāku attīstības centru, kura ietekme būtu vēl lielāka un arī pārējie tad gūtu lielāku labumu. Bet šādā sadrumstalotībā jebkāda loģika pazūd…

– Tātad, jūsuprāt, loģisku attīstību šajā reģionā paklupināja topošais Milzkalnes novads?

– Tā arī ir. Jo tagad ir tā, ja tie, kas ir stiprāki, izkāpj no šīs [apvienošanās] laivas, viņi, protams, vinnē. Un, ja valstī būtu vienota programma, redzējums – kopīga mērķa vārdā varētu arī savilkt jostas ciešāk. Bet ja vienam, otram, trešam un ceturtam ir citi noteikumi, citas atļaujas, ja katram politiķim vai katrai partijai ir citas tiesības…

– Tad kāpēc negājāt uz Satversmes tiesu?

– Tad mums – pilsētām – būtu arī jāpasaka, ka reformas nav vajadzīgas. Bet tā nav taisnība – mums tās ir nepieciešamas, teorētiski Tukuma ir vajadzīgas apkārtējās teritorijas attīstībai. Tikai reformu nevar veikt šādā veidā – bez papildu finansējuma…

– Labi, jūs tagad atcelsiet lēmumu par apvienošanos, kā prognozējat, kāda būs tālākā notikumu gaita?

– Uzskatu, ka lielais politiķis būs pats sev kapracis, ja realizēs šo reformu. Jo šīs reformas lielās negācijas iznāks laukā, būs izbaudītas un kļūs acīmredzamas apmēram pēc gada – tieši tad, kad paredzētas Saeimas vēlēšanas.

Ja ir saprāts, tad budžets jāveido tā, lai šiem topošajiem novadiem iedotu papildu naudu. Un otrs – jāatzīst, ka ir neveiksmīgs reformas izvēles termiņš. Jā, un trešais, noteikti jāpārskata novadu karte.