Piektdien, 26. septembrī, Engures kultūras namā, bibliotekāres Ilgas Švalbes un kultūras nama vadītājas Indras Gīles aicināti, kopā pulcējās tuvējo zvejniekciemu ļaudis, kuri savam priekam raksta dzeju vai prozu.

Aicinājumam atsaucās vairāk nekā 20 cilvēku, un – par to vislielākais prieks! – vairāki bija sadūšojušies un paņēmuši līdzi arī savus darbiņus un nekautrējās ar tiem iepazīstināt pārējos klātesošos.
Pasākumā piedalījās arī Bērzciema un Apšuciema bibliotēku vadītājas Sairīte Kodoliņa un Dzintra Dirvēna, viešņas statusā – šo rindu autore.
Jāteic, ka sarunas gaitā noskaidrojās, ka Engurē dzeju ciena, mīl, lasa un raksta ne viens vien! Ar smaidu ikviens uztvēra humorista un ar gleznotāja Ērika Zariņa jautros un dažbrīd arī dzēlīgos dzejas pantus, epigrammas. Publikas priekšā pirmoreiz uzstājās Pēteris Plūksne – Strauss, kas par jūrmalciemnieku kļuvis nesen, bet par dzejnieku – vēl nesenāk: kā izteicās pats autors, tad domas pantos sākušas kārtoties pēdējā gada laikā. Lielākā daļa no tiem, kā jau jaunībā, veltīti Mīlestībai.
Ar saviem darbiem klātesošos iepazīstināja arī Ilze Rone. Viņa atzinās, ka tuvinieki un draugi jau sen esot pieraduši jubilejās apsveikumus no viņas saņemt dzejā. Savukārt, būdams autors ar krietnu stāžu, Pēteris Cīmanis aicināja visus, kam tuva dzeja, kas savas izjūtas ietērpj vārdos, neapmierināties ar vienu šādu tikšanos. Viņš ierosināja nodibināt Literātu klubiņu, pulcēties vismaz reizi ceturksnī, ņemt līdzi savus darbiņus, lai tos kopīgi lasītu paspriestu,- jo ir reizes, kad nav labi palikt vienam ar savām domām un darbiem, kad domubiedra plecs un padoms var lieti noderēt. Savus darbus gan Pēteris šoreiz nebija paņēmis līdzi,- laikam jau iepriekš nolēmis uzņemties organizatora misiju.
Pēc pasākuma, izejot nelielā pastaigā pa Enguri, bija sajūta, ka dzeja nāk pretī ik uz soļa! No rēnās miglas, kas, jūru jau ietinusi, savus pelēkos palagus nāca žaut piekrastes priedēs un ceļmalu kļavās. No baltajiem pirmo rudens lapu ugunskura dūmiem un brīvība izsprukušo šuneļu rotaļām klusajā ielā. No autobusu pieturā sastapta brūnacaina puiša atzīšanās, ka arī viņš raksta dzeju, bet… līdz šim nesot uzdrošinājies skaļi runāt par to.
Tagad nu varam sacīt, ka engurnieki ir uzdrošinājušies, un,- lai viņiem veicas! Lai šis mums visiem ir ne tikai dzīves grūtību, bet arī dzejas laiks, jo tikai no cilvēkiem pašiem atkarīgs, kam dodam priekšroku.