Vai­rā­ki cil­vē­ki sa­šu­tu­ši re­dak­ci­jā stās­tī­ja, ka Klap­kaln­cie­mā, za­ļa­jā jū­ras kā­pā, da­žus met­rus no plud­ma­les ie­bū­vē­tas trīs mā­jas. "Kā tas var būt, ka tik daudz ru­nā par kras­ta kā­pu aiz­sar­dzī­bu, par to, ka 300 met­ru aiz­sar­gjos­lā bū­vē­ties drīkst ti­kai uz ve­ciem pa­ma­tiem, bet te trīs mā­jas za­ļā me­žā iz­augu­šas kā sē­nes?" jau­tā mūs la­sī­tā­ji.

En­gu­res paš­val­dī­bā cen­tā­mies no­skaid­rot, kā mā­jas kras­ta kā­pu aiz­sar­gjos­lā ta­pu­šas. Pirm­ā no mā­jām – «Lācēni» – piede­r Ju­rim Ar­vī­dam Mūr­nie­kam. Tā uz­cel­ta uz 0,3 ha me­ža ze­mes Rī­gas jū­ras lī­ča aiz­sar­gzo­nā. 1999. ga­da 5. mai­jā Vents­pils re­ģi­onā­lā vi­des pār­val­de sa­ga­ta­vo­ju­si eks­per­tu ko­mi­si­jas eko­lo­ģis­kās eks­per­tī­zes slē­dzie­nu, ka neiebil­st dzī­vo­ja­mās ēkas būv­nie­cī­bai īpa­šu­mā «Lācēni». Šis at­zi­nums iz­sniegts bi­ju­ša­jai ze­mes īpaš­nie­cei Bi­ru­tai Glei­te­rei. 2000. ga­da 4. sep­tem­brī sa­ska­ņots pro­jekts dzī­vo­ja­mās ēkas būv­nie­cī­bai «Lācēnos», sa­vu­kārt 2002. ga­da 6. de­cem­brī Valsts Bū­vin­spek­ci­ja anu­lē­ju­si iz­do­to bū­vat­ļau­ju Nr. 13. Ša­jā vie­tā jau ir uz­cel­ta div­stā­vu ēka.
Līdz­īga si­tu­āci­ja ir arī ar nā­ko­šo īpa­šu­mu «Burenieki», kas uz­cel­ta uz 0,232 ha me­ža un 0,026 ha lauk­saim­nie­cī­bas ze­mes un piede­r San­drim Grund­štei­nam. Arī šim īpa­šu­mam ir Vents­pils re­ģi­onā­lās vi­des pār­val­des 1998. ga­da 6. augus­tā sa­ga­ta­vo­tais eks­per­tī­zes at­zi­nums, ka tā neiebil­st pret dzī­vo­ja­mās mā­jas būv­nie­cī­bu ša­jā īpa­šu­mā. At­zi­nums iz­sniegts bi­ju­ša­jam ze­mes īpaš­nie­kam Jē­ka­bam Kal­nbaļ­ķī­tim. Valsts Bū­vin­spek­ci­ja 2002. ga­da 6. de­cem­brī anu­lē­ju­si iz­do­to bū­vat­ļau­ju.
Līdz­īga si­tu­āci­ja ir vēl di­vos īpa­šu­mos: «Jūras šalkās», kas piede­r Jā­nim Bau­ke­vi­čam, un «Dauderos», kas piede­r El­gai Grund­štei­nei.
Fak­tis­ki vi­sos īpa­šu­mos ēkas ir uz­cel­tas, bet nav no­do­tas eks­plu­atā­ci­jā. Kā mums skaid­ro­ja En­gu­res paš­val­dī­bas būv­val­des va­dī­tājs Ri­hards Lo­cis, lai­kā, kad ta­pu­šas šīs mā­jas, viņš ne­esot strā­dā­jis, bet paš­laik jel kā­da dar­bī­ba īpa­šu­mos ap­stā­ju­sies. Ēku īpaš­nie­ki pat­la­ban iz­man­tot uz­cel­tās ēkas ne­var. Lai tās le­ga­li­zē­tu, būs ne­pie­cie­šams iz­strā­dāt de­tāl­plā­no­ju­mu. Kā skaid­ro­ja R. Lo­cis, mi­nē­tā te­ri­to­ri­ja (at­bil­sto­ši En­gu­res paš­val­dī­bas te­ri­to­ri­āla­jam plā­no­ju­mam) ie­tilpst cie­ma­ta ro­be­žās.
***
Dro­ši vien šīs mā­jas, tā­pat kā dau­dzas ci­tas kā­pu aiz­sar­gjos­lā, le­ga­li­zēs. Vēl Lat­vi­jā nav bi­jis pre­ce­den­ta, ka ne­li­ku­mī­gas celt­nes kāds bū­tu no­jau­cis. Lai to pa­nāk­tu, ne­pie­cie­šams zi­nāt dau­dzas ju­ri­dis­kas ni­an­ses; un tās la­bāk pār­zi­na kras­ta kā­pu ap­bū­vē­tā­ji, ne­vis valsts un paš­val­dī­bas amat­per­so­nas. Tur­klāt si­tu­āci­ju pa­slik­ti­na tas, ka veik­li ie­rēd­ņi aiz­vien at­rod sprau­gas li­kum­do­ša­nā, lai pieņem­tu vie­nu vai ot­ru ne­li­ku­mī­gu vai vis­maz div­do­mī­gu at­zi­nu­mu vai iz­snieg­tu kā­du ap­šau­bā­mu bū­vat­ļau­ju. Un tā nu sa­nāk, ka cī­nā­mies ti­kai ar se­kām. Gri­bas sa­gla­bāt kras­ta kā­pas za­ļas un pie­eja­mas vi­siem, kam nav lep­nas ie­žo­go­tas vil­las; lai tās pa­lik­tu da­bis­kas, za­ļas arī nā­ka­ma­jām pa­audzēm.
Tur­klāt šai jo­mā briest vēl ci­ta pro­blē­ma. Ne vie­nā vie­tā vien jūr­mal­cie­mos esam lie­ci­nie­ki, ka pa­gā­ju­ša­jā gad­sim­tā jū­ras kras­tā cel­tās zvej­niek­mā­jas vēt­ra ska­lo jū­rā. Daž­viet stā­vok­lis ir pa­vi­sam drau­dīgs. Arī Ķes­ter­cie­mā vie­na no ve­cā­ka­jām iedzī­vo­tā­jām Aus­ma Ka­lē­ja zi­na stās­tīt, ka kād­reiz pie vi­ņas mā­jas bi­ju­si pla­ša plud­ma­le, bet ta­gad jū­ra ru­de­ņos šņāc tie­ši aiz pa­šas za­ļās kā­pas un vei­do­jas stāv­krasts. Ir bi­ju­ši ga­dī­ju­mi, kad da­ži cel­tņu īpaš­nie­ki in­for­mē­ju­ši paš­val­dī­bu, ka jū­ra ap­draud vi­ņa īpa­šu­mus, un lū­gu­ši pa­lī­dzī­bu. Paš­laik gan val­stī ir tā­da no­stā­ja, ka jau­nuz­cel­ta­jām bū­vēm kras­ta kā­pās ne­kā­da at­lī­dzī­ba par da­bas sti­hi­jas pos­tī­ju­miem ne­tiks pie­šķir­ta.