Jau tradicionāli pirms Lāčplēšu dienas gājiena Kandavas muzejā notika šai dienai īpaši veltīts pasākums. Šogad Kandavas muzejs bija sagatavojis jaunu izstādi «Brīvs, kam dūša brīvam būt!», kam par svinīgo atklāšanas brīdi bija izvēlēta Lāčplēša dienu.

Izstādes atklāšanā piedalījās arī kādreizējo brīvības cīnītāju ģimenes locekļi un radinieki. Īpašais šī notikuma viesis bija Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Sergeja Lagzdiņa dēls, mākslinieks Jānis Lagzdiņš. Viņš pastāstīja: “Tētiņš bija karavīrs ar lielo burtu. Sāka viņš Krievijas plašumos, bet vēlāk, kad sākās revolūcija, viņš nepieslējās pie “sarkanajiem”. Latviešiem bija izvēle – vai nu palikt Krievijā, vai mukt. Viņš atmuka mājās un sāka karadienestu Liepājā – Grobiņā. Aizstāvot Liepāju, ieguva Lāčplēša ordeni. Tad viņa bataljonu pārcēla uz Daugavpili. Rados mums bija ģenerālis Dūze, kurš bija mans krustēvs. Viņš man uzdāvināja vijoli, kuru es spēlēt mācījos Cērē pie skolotāja Brauna. Kad Daugavpilī ienāca krievi, tētiņu ar visu pulku iecēla Krievijas armijas sastāvā ar pulkvežleitnanta pakāpi. Bet pazīstami krievu virsnieki viņam paziņoja, ka viņš ir nošaujamo sarakstā Litenē. Tādēļ tētiņš no armijas atvaļinājās un atbrauca uz Cēri, jo 1930. gados viņš bija ieguvis zemi kā Lāčplēša ordeņa kavalieris Latgalē, kuru iemainīja pret īpašumu Cērē. Tā kā viņš bija ļoti aktīvs cilvēks, Cērē viņš strādāja arī par pagasta vecāko… Ko es varu pastāstīt no bērnības?! Atceros tādu gadījumu: gāju ganos, mamma bija slima… Tēvs lielā salā iejūdza zirgu un mūs ar mammu aizsūtīja uz slimnīcu Kandavā, bet, lai atpakaļ tiktu, es ietinos segā, un zirdziņš mani pats uz mājām atveda.”

Savukārt par brīvības cīnītāju Jāni Reinsonu mazliet pastāstīja viņa dēla sieva Juta Reinsone: “Vecaistēvs, kā mēs visi viņu saucām, nemīlēja atcerēties visas briesmīgās lietas, ko savā mūžā ir pieredzējis. Bet vienu gan viņš ir stāstījis – kā viņš no Vorkutas ticis mājās. Viņš tur smagi saslimis un bijis tik tālu, ka viņš jau uzskatīts par mirušu un ielikts morgā. Tur atmodies, pats iznācis laukā, bet pa to laiku bijis jau no ieslodzīto sarakstiem izsvītrots – kā jau mirušais. Izlikts aiz žoga, viņš nokļuvis pie kādas krievu ģimenes, kurā atkopās un strādāja, līdz bijusi iespēja atgriezties Latvijā. Un te viņš kuplā ģimenē nodzīvoja līdz pat 102 gadiem, piedzīvojot arī atjaunotās brīvvalsts laiku. Viņa sieva – mūsu vecāmāte – vienmēr ir teikusi, ka viņš vienmēr bijis stiprs un izturīgs. Lielu apbalvojumu viņam nav, bet tas varbūt nav tas svarīgākais. Viņš ļoti mīlēja zemi un ne velti, kad viņš ieguva savā īpašumā zemi Cērē, viņš māju nosauca par «Lāčplēšiem».”

Izstādē var ne tikai iepazīties ar informāciju par novadniekiem, kas piedalījušies brīvības cīņās, bet arī apskatīt stendu, kurā ir izvietotas relikvijas, tādas kā vāciešu bruņucepure, tējkanna, medaļas, karavīru izgatavota karote un svečturis no metāla, kas iegūts no izšauto lādiņu čaulām. Turpat arī manekens – Jānis, kuram mugurā šinelis un galvā – franču bruņucepure. Novērtējuši darbu, kas ieguldīts izstādes tapšanā viesi varēja doties lāpu gājienā «Gaismas ceļš», kas sākās turpat, no muzeja.