SIA «Nītava» valdes priekšsēdētājs Edvards Beinarovičs lauksaimniecībai atdevis vismaz 50 mūža gadus. Patiesībā varētu teikt, ka arī vairāk, jo viņa gadagājuma lauku bērniem darbi un pienākumi faktiski sākās jau pirms skolas vecuma sasniegšanas. Latvijas Valsts 99. gadadienā E. Beinarovičs saņēma valdības apbalvojumu – trešās šķiras Atzinības krustu, un viņš ir iecelts par šā ordeņa komandieri. Pēc apbalvojuma saņemšanas aicinājām Beinaroviču uz interviju.

– Kas ir jūsu dzimtā puse, dzimtās mājas?

– Mana dzimtā puse ir Kandava, Velnalas apkārtne. Kādreiz bija mājas «Cērpas», kas atradās kādus 300 m no Velnalas un lielā akmens. Tās bija lielsaimnieku mājas. Kad pēc kara bija brīdis, kad tajās neviens nedzīvoja, kādu civilo aizsardzības mācību laikā šo māju tā vienkārši noslaucīja no zemes virsas. (Arī Tukuma pievārtē bijušajā kolhozā «Dzimtene» notika līdzīgi – vairākas mājas mācību laikā uzspridzināja.) Tagad «Cērpu» vietā ir tikai lauki, varbūt vēl daži koki. «Cērpu» saimniekus izveda. Bet mans tēvs «Cērpās» bija gājējs, abi ar māti viņi karu sagaidīja «Cērpās». Tur kara laikā piedzima manas vecākās māsas. Es esmu dzimis jau pēc kara. Interesantas lietas ir ar tēva vārdu. Viņam bija tradicionālais latviešu vārds Jānis. Es arī skaitos Jāņa dēls. Tajos laikos jau tēvavārdu bieži minēja. Bet, kad tēvs nomira, kārtojot attiecīgos dokumentus, izrādījās, ka viņam miršanas apliecībā ir ierakstīti divi vārdi Napoleons Jānis Beinarovičs. Tas man bija pārsteigums…

Sākās kolhoza gadi, izvešanas. Bija jāstājas kolhozā, un manu tēvu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju.

Vairāk lasiet laikraksta otrdienas, 28. novembra, numurā ŠEIT!