Kopumā no Latvijas izsūtīja vairāk kā 15 400 iedzīvotāju, bet no Tukuma apriņķa – Tukuma pilsētas, kā arī 25 pagastiem – tika izsūtīti 474 cilvēki (240 vīrieši un 234 sievietes). Viņu ciešanu ceļš sākās no dažādām vietām, bet Tukums kā toreizējais apriņķa centrs, un konkrēti, Tukums II dzelzceļa stacija bija tā vieta, kur vīrieši, sievietes un bērni tika sadzīti lopu vagonos. Tāpēc ik gadu šeit ierīkotajā deportāciju upuru piemiņas vietā notiek atceres pasākumi, kuros piedalās gan pašvaldības, gan muzeja pārstāvji, un, protams, paši tā laika represiju liecinieki, kuru rindas gan ar katru gadu kļūst retākas un retākas.

Šogad atceres pasākumu vadīja Tukuma kultūras nama darbiniece Agita Stutiņa, klātesošos uzrunāja Tukuma novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa un Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, ar priekšnesumiem piedalījās Tukuma novada pirmsskolas izglītības iestādes “Karlsons” bērni un viņu audzinātājas, bet klaviermūzikas pavadījumu nodrošināja Tukuma 2.vidusskolas mūzikas pedagoģe Ketrīna Grīga.

Kā, vēršoties pie pasākuma dalībniekiem uzsvēra G.Važa, deportācijas nevien tika sagrauti tūkstošiem ģimeņu, cilvēku nākotnes sapņi un dzīves, bet arī nodarīts smags zaudējums Latvijas tautai. “Tika iznīcināti mūsu valsts gaišākie prāti, uzņēmīgākie un strādīgākie cilvēki, kas bija zinoši, darbīgi un mīlēja savu valsti. Kaut arī laika rats gan aizvēlies tālu, un to dienu upuri, kā arī deportācijas noziegumu vaininieki jau devušies mūžības ceļos, šo nodarījumu nedrīkstam ne aizmirst, ne piedot, lai šādas traģēdijas kā 1941.gadā nekad neatkārtotos,” sacīja G.Važa un kopā ar ar pirmsskolas izglītības iestādes bērniem nolika ziedus pie represiju upuru piemiņas plāksnēm.

“Viss atkārtojas,” sacīja A.Stutiņa, pēc publikāciju un vēstures liecību fragmentu lasījumiem par 1941.gada baisajiem notikumiem “Laikā, kad Latvija piemin 14.jūnija traģēdiju, uz tām pašām izsūtījuma vietām cauri Krievijai Staļina mantinieki ved tūkstošiem ukraiņu, – tagad uz tālajām nomalēm deportētajiem ukraiņiem, tāpat kā toreiz latviešiem, būs sava, izsūtījumā dzimusī paaudze…”

“Šī ir tā vieta, kur negribas runāt, šī ir vieta, kur vēlamies atcerēties un pārdomāt,” klātesošos uzrunājot, teica A.Ozola. “Manas paaudzes un jaunāki cilvēki, kas paši nav pieredzējuši 1941.gadu, var pārdomāt vienīgi to, ko dzirdējuši stāstos vai lasījuši grāmatās un redzējuši fotogrāfijās. Tieši tāpēc muzeja ļaudis dara savu darbu un mēģina savākt tos atmiņu fragmentus, lai varētu jaunākām paaudzēm saglabāt atmiņu stāstus par mūsu tautiešu represiju laika pārdzīvojumiem, par to, kādas bija tās šausmas, kuru atkārtošanos mēs nedrīkstam pieļaut. Tas ir vienīgais, ko mēs tagad varam un cenšamies darīt. Toreiz cilvēki izdzīvoja prātam neaptveramos apstākļos tāpēc, ka ticēja savai mīļajai Latvijai, ticēja, ka atgriezīsies un atkal satiksies ar saviem tuviniekiem, ticēja, ka Latvija turpināsies. Aicinu šajā vietā brīdi paklusēt un domāt par šo ticību.”

Pēc piemiņas pasākuma daļa klātesošo devās uz Tukuma bibliotēku, lai piedalītos Tukuma muzeja jaunās grāmatas “Ceļojuma piezīmes Sibīrijā.1941–1943. Daumanta Birznieka zīmējumi ar Agritas Ozolas komentāriem” atvēršanā.