Cilvēks, kas nekādā veidā nav iesaistīts politikā, cilvēks, kas ir vidējos gados, ar ne visai labu veselību, kuram ir jebkāda vecuma bērni… Jā, kas satrauc šādu cilvēku patlaban – savās mājās, Latvijā un pasaulē? Nestabilajā starptautiskajā situācijā. Mācību gada priekšvakarā. Visai drudžainajā pirmsvēlēšanu aģitācijas gaisotnē? Par pēdējo tad arī parunāsim…

Neviena partija nav tik pašnāvnieciska, lai noliegtu, ka pašreizējās prioritātes ir veselības aizsardzība, izglītība un mūsu valsts drošība. Ak, jā, – vēl noteikti jāpiemin arī lauksaimnieki, kam šī gada ražas laiks nāk ar jaunām un negaidītām ”galvassāpēm” – par to, kur likt izaudzēto un sarūpēto, kur atrast jaunus noieta tirgus savai produkcijai, lai Krievijas ”badastreika” dēļ nebūtu jācieš nesamērīgi zaudējumi.  Viegli nav un nebūs, jo Latvijas finansiālā situācija ir tāda, kāda tā ir. Visam naudas nepietiek un laikam arī nekad nepietiks. Tāpēc to finansu ”deķīti” Latvijā katrs nu cenšas, cik vien var, pavilkt uz savu pusi. Neviens nešaubās, ka beidzot (!) ir jāatrod tie divi procenti, ko nu jau krietnu laiku gaida NATO – ja gribam, lai mūs aizstāv, aizsargā, patur savā drošajā paspārnē. Savukārt, tie, kam kāda nopietna veselības vaina, medicīnas ”sačakarēto sistēmu” pieredz ik dienas, cieš no tās, nespēdami neko mainīt mediķu attieksmē pret pacientu: pie mums joprojām ārstē slimību, nevis palīdz cilvēkam kļūt veselam! Šķiet, ar šo problēmu kaut cik galā tiek vienīgi sabiedrības turīgākais slānis, jo patiesībā jau mums netrūkst ne augsti kvalificētu mediķu, ne modernas aparatūras…

Par izglītību arī viss skaidrs – pēc tā, cik augstu pasaulē kotējas mūsu ”parastā augstākā”, pēc tā, kādās prestižās pasaules augstskolās sabiedrības elite skolo savas atvases… Tiesa gan, te vismaz ir cerība, ka reiz savā dzimtenē atgriezīsies arī pa kādai valstiski domājošai Personībai, kam būs svarīga Latvijas un latviešu pastāvēšana – un šobrīd nav pat svarīgi, tieši kurā no dzīves jomām.

Taču patlaban, skatoties to nākamo politiķu ”dzelzsbetona” sejās, kas bargi vai dziļdomīgi (Tas atkarīgs no reklāmas veidotāju ieceres…) raugās mūsos no plakātiem, klausoties viņu tikpat deklaratīvajās programmās, nav skaidrs, KĀ tiks panākts solītais, KO viņi – katrs un visi kopā – darīs, lai mēs, kam tie ”vienkāršie prāti”, varētu kļūt veselāki, izglītotāki, lai varētu dzīvot paši savā tēvzemē un justies tajā droši. Un, jā, cik GODĪGI viņi ir savā runās un vai tādi būs arī DARBOS, kad tiks pie varas?