Kopš jaunais Valsts prezidents stājies amatā, pagājušas gandrīz 200 dienas. Parasti amatpersonas vērtējam pēc 100 dienām, šoreiz eksperti to darījuši pēc ilgāka laika. Andris Bērziņš nav atlaidis Saeimu, nav nācis klajā ar citiem numurētiem paziņojumiem, taču no kritikas nav izvairījies – viņa uzstāšanās citās valstīs kritizēta angļu valodas (-ne)zināšanu dēļ, savukārt paziņojumu saturs licis sabiedrībai uzšūmēties. Piemēram, tad, kad uzzinājām, ka Prezidents neteiks runu Vecgada vakarā un nepiedalīsies 17. februāra referendumā. Lai arī atteikšanos no algas un dzīvošanas dārgajā Jūrmalas rezidencē, lēmums nerīkot amatā stāšanās un 18. novembra balli, aizstājot to ar svētku koncertu, varētu vērtēt pozitīvi, viedokļi par to ir dažādi. Kaut vai tāpēc, ka pirms A. Bērziņa stāšanās amatā mediji atklāja – Prezidenta ģimenei piederošās viesu mājas, faktiski gan pašu dzīvošanai paredzētā kompleksa tapšanā Amatas novadā izmantota Eiropas nauda lauku tūrisma attīstībai. Tā, lūk, ir ar tiem skeletiem skapjos – it kā jau tādi nekustīgi, taču reizēm grabēšana dzirdama ilgi un tālu… Bet ko sabiedrībai ar šīm ziņām darīt, ja neviens tamdēļ Prezidentu netaisās noņemt, rāt vai kā citādi reāli ietekmēt?… Mēs varam vērtēt. Lai arī mūsu valstī Prezidentu joprojām vēl Saeima, nevis tauta, mēs droši varam plusus un mīnusus vilkt. Lai kā arī nebūtu ar mīnusiem, man padomā kāds pluss. Par neizrādīšanos un, gribas domāt – patiesu cilvēkmīlestību goddevību un ieinteresētību. Valsts svētku priekšvakarā Valsts prezidents pie sevis uz sarunu aicināja cienījamu mūspuses lauksaimnieku Jēkabu Spicku, uz sarunu par dzīvi. Šo tikšanos nepavadīja mūsu – žurnālistu – pūļi, bet gan A. Bērziņa interese parunāties ar profesionāli. Tādu tikšanos Prezidentam netrūkstot, tāpat kā vēlmes vispirms izzināt problēmas no pašas apakšas. Un tieši šo A. Bērziņa iezīmi – tuvību tautai, vienkāršību un ārēja spožuma jeb ārišķības trūkumu – pamanījuši arī profesionālie politiķu vērtētāji.