Kāds gados jauns cilvēks reiz mani centās pārliecināt: atliek vien kļūt par deputātu, valsts vai pašvaldības darbinieku, un tev visi ceļi atvērsies. Es, protams, centos viņu pārliecināt, ka tas nemaz tik vienkārši nav, ka pastāv likumi, noteikumi, normatīvi un arī vēl taču ir… godaprāts. Un, ja likumus un normatīvus neievēro, seko atbildība, sods un tad šie visi, iepriekš iedomāti platie ceļi aizveras pavisam, lielākoties, pat uz neatvēršanos.

Tā nu mēs palikām katrs pie savas pārliecības.

Kādā citā sarunā ar veiksmīgu uzņēmēju, arī kādas pašvaldības domes deputātu, viņš vaļsirdīgi atzinās, ka viņa biznesa interesēs viņam ir jāpiedalās vēlēšanās, jākļūst par deputātu, jo viņam ir nepieciešama informācija par pašvaldībā notiekošo… Jāatzīst, bija visai skumji apzināties, ka ir diezgan liela sabiedrības daļa, kas domā līdzīgi, ne jau velti tik bieži no vēlētājiem dzirdēts, ka vēlēšanās no lielākā ļaunuma esot izraudzījušies mazāko… Un tā jau ir tā uzticības krīze pašvaldībās, arī valdībā un sabiedrībā: no vienas puses – negodprātīgi varas pārstāvji, no otras puses – neuzticēšanās tiem, ko paši esam ievēlējuši.

Pēdējās dienās skandāls par būvnieku karteļu lietu un aizdomām par kukuļdošanu lielā apjomā, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu ir visu Latvijas mediju uzmanības lokā. Izrādās, tad bijušais premjerministrs Māris Kučinskis bijis par to informēts jau 2017. gadā, taču tik vien spējis kā savest kopā iesaistītās puses, lai risinātu problēmu. Bet tā taču ir krimināli sodāma rīcība! Taču reakcijas uz to – tik vien kā nevainīga aprunāšanās! Savukārt šīs nedēļas raidījumā «Tieša runa» atklājās, ka Iepirkumu uzraudzības  birojs faktiski ir tikai tāda formalitāte, ka reāli tas nemaz nespēj veikt savas funkcijas, jo saņem nepietiekamu informāciju, kā iepirkumi tiek īstenoti. To pašu gan varētu attiecināt uz Patērētāju tiesību aizsardzības biroju, kuram arī būtu nepieciešams lielāks valdības atbalsts, un  arī uz Konkurences padomi… Acīmredzot varas gaiteņos ir gana daudz amatpersonu, kam spēcīgas uzraudzības institūcijas nemaz nav izdevīgas. Tāpēc, kā teica Saeimas deputāts («Jaunā Vienotība») Ainārs Latkovskis, likumdošanas procesā ierosinājumus stiprināt šīs valsts institūcijas vienkārši ”samuļļāja”. (Jā, savulaik biju lieciniece, kā līdzīgu metodi piekopa daži Lapmežciema novada deputāti, lai panāktu sev labvēlīgu domes lēmumu…) Otra sāpīga lieta ir politiķu meli, turklāt melojot, kā saka, acīs skatīdamies. Šķiet pašlaik vispilnīgākā informācija par šo skandālu ir izpētīta un apkopota žurnālā «Ir». Izrādās, ka skandālā figurē arī 10 bijušo politiķu vārdi, tādi, kā, piemēram Dana Reizniece-Ozola, Solvita Āboltiņa, Jānis Urbanovičs, Edgars Jaunups un citi. Taču uz žurnālistu jautājumiem gandrīz visi atbildējuši, ka neko nezina, ka KNAB neko viņiem neesot jautājis un tamlīdzīgi. To, kāda būs patiesība, rādīs laiks.

Raugoties uz visu šo no malas, redzot, ka gadiem var notikt šādas lietas, gandrīz jau rodas sajūta, ka jāpiekrīt šī raksta sākumā minētajai jaunā cilvēka visai bezcerīgajai atklāsmei par iespējām savā valstī strādāt un veidot karjeru. Nav jābrīnās, ka šā paša iemesla dēļ daudzi jauni cilvēki pametuši Latviju un mēģina savu dzīvu veidot ārvalstīs, jo vienkārši šeit nesaskata perspektīvu. Daudzi bijušās valdības politiķi uzskata un gaida, ka jaunievēlētā valdība ilgi nepastāvēs, ka tā kritīs. Un tomēr – cerība mirst pēdējā: varbūt tomēr ir sācies attīrīšanās process no meliem, pašlabuma meklētājiem un zagļiem?