Kopīgi jālemj par labākiem risinājumiem 

Esam jau iepazinušies ar Eiropas Savienības (ES) zaļā kursa turpmākajiem izaicinājumiem lauksaimniecībā, kas paredzēja, ka līdz 2050. gadam Eiropa būs pirmais klimatneitrālais kontinents pasaulē un ļoti svarīga loma šo mērķu īstenošanā bija ierādīta tieši lauksaimniecībai. Par mērķiem un to, kā tos sasniegt, bija sākušās spraigas diskusijas.

Kaut gan visi tiecamies uz savas planētas, savas zemes dabas un, attiecīgi, arī pašiem savas eksistences aizsardzību, tomēr vairāki politiķu uzstādījumi šķita populistiski, kaut vai, piemēram, lēmums pilnībā pārtraukt kūdras izstrādi no purviem, jo, šķiet, pat nebija izvērtēts, cik ļoti svarīgi tas ir, piemēram, dārzkopības nozarei un meža stādu audzēšanai. Savukārt kūdras ieguvi enerģētikai, kas tad arī veido kūdras ieguves lielāko daļu, gan tad droši vien vajadzētu pārtraukt. Bet, vai tas izdosies, ņemot vērā kara apstākļus? Pašlaik tieši kara dēļ politiķi sāk apjaust, cik liela nozīme ir pārtikas ražošanai. Jā, ES iedzīvotājiem pārtika turpmākajā laika posmā varētu būt nodrošināta. Tiesa gan, jautājums, vai visi varēs to nopirkt, jo jau patlaban sākam izjust to, cik daudz vairāk jāmaksā par pienu, sviestu, krējumu, gaļu, pārtikas eļļām… Bet tas, iespējams, ir nieks, salīdzinājumā ar  pavisam noteiktajām prognozēm par pārtikas trūkumu, pat badu kaimiņvalstīs, kas savukārt var izraisīt jaunus migrācijas viļņus.

Tāpēc izbrīnu rada uztraukums tepat Tukumā par to, ka a/s «Tukuma piens» it kā gatavojas būvēt otru slaucamo govju kompleksu Tumes pagastā. Ir sūdzības par smakām, kas nereti esot saožamas no jau esošā kompleksa turpat tuvumā. Jāteic gan, ka jau vairākus gadus pastāv šis komplekss un tā uzkrītoši nav gadījies šīs smakas sajust. Vai kopš par kompleksa «Pienupes» saimnieku ir kļuvusi a/s «Tukuma piens», būtu kas mainījies? Pieļauju, ka smakas, iespējams,  varētu būt reizēs, kad tiek izvesti kūtsmēsli. Diemžēl laukos un mazpilsētās jārēķinās, ka ir tāds laiks, kad mēslu krātuves tiek tīrītas. Un tā notiek ne tikai pie mums, bet arī citās valstīs, kur nodarbojas ar lopkopību. Gluži tāpat kā zvejniekciemos, kur dažam atpūtniekam nepatīk smarža, kas nāk no zivju kūpinātavas, kaut gan zvejošana un zivju kūpināšana jūrmalciemos ir tradicionāla nozare. No savas pieredzes atceros gadījumu, ka esmu nakšņojusi viesu namā Polijas laukos, kur tieši līdzās viesu namam aiz paaugstas, blīvas dēļu sētas bija… nobarojamo cūku ferma. Mans pārsteigums bija visai liels par to, kā viesu nams, kurā nedēļas nogalēs regulāri notiek svinības un kur ir pietiekami liels tūristu pieplūdums, var pastāvēt līdzās fermai! Jautāju to nama saimniekam, kurš atbildēja, ka neesot nekādu problēmu, turklāt kaimiņš piegādājot viesu namam gaļu un esot apmierināts par šo iespēju un otrādi – viesu nama saimniekam esot izdevīgi gaļu iegādāties tepat uz vietas. Visus darbus, kas ietekmējot kaimiņu biznesu, savstarpēji saskaņojot… Domāju, ka pie mums šādā situācijā starp kaimiņiem jau būtu notikušas neskaitāmas tiesas prāvas un faktiski ne visai lietderīgi izlietoti līdzekļi un enerģija…

Šķiet, šobrīd ir pienācis brīdis, kad zaļā kursa mērķi – gan lielie Eiropas mērogā, gan arī pavisam nelielie, vietējie ir samērojami ar reālajiem apstākļiem. Un, dzirdot par jaunām uzņēmēju iecerēm, labāk būtu, ja tās uzreiz nenoliegtu, bet gan visi kopā domātu un lemtu, kā panākt cilvēkiem un dabai labāko risinājumu.