Nereti jaunie cilvēki uzskata, ka izglītībai nav nozīmes, ka neviens uzņēmējs, kurš aicina savā uzņēmumā darbinieku, pēc izglītības dokumenta pat nepajautā, protams, ja vien tas nav saistīts ar traktora, automašīnas, iekrāvēja u. c. mašīnu vadīšanas tiesībām, kas attiecīgos darbos ir obligāti nepieciešamas.

Pat vēl vairāk: cilvēki ar augstāko izglītību, pat vairākām brauc peļņā un ārzemēs ir gatavi strādāt mazkvalificētu darbu, jo Latvijā šis augsti izglītotais speciālists nereti saņem atalgojumu, kas daudz neatšķiras no veikala pārdevēja atalgojuma. Šo diskusijās kā argumentu bieži izmanto jaunā paaudze un, ej, nu pārliecini šajā laikā, kad cīņa par izdzīvošanu un materiālajām vērtībām ir guvusi virsroku, ka ir arī nozīme izglītībai un garīgām vērtībām.

Pārsteidzoši, ka izglītības ministrs Kārlis Šadurskis kā vienu no iemesliem, kāpēc pirmajā klasē jau būtu jāiet no sešu gadu vecuma, min to, ka jaunais cilvēks tādējādi ātrāk nonākšot darba tirgū, kas valstij esot tik ļoti vajadzīgs. Vai ministrs domā, ka valstij vajadzīgi tikai palīgstrādnieki? Vai domā, ka tās ir pašas nozīmīgākās jaunās paaudzes perspektīvas? Ministrs pats taču dzīvojis un mācījies laikā, kad vidējai izglītībai bija noteikti standarti, kad nevarēja izvēlēties, kādos mācību priekšmetos eksāmenus kārtot un kādos – nekārtot, un ka vidēja izglītība visiem bija obligāta. Domāju, ka ne jau viss tajos laikos bija slikti. Daudzās jomās taču paši vien strādājām, mazāk domādami par lielo PSRS, bet gan vairāk par Latviju, par vietu, kurā dzīvojam. Tolaik daudzi pēc pamatskolas devās uz profesionāli tehniskajam skolām, kur apguva gan profesiju, gan vidējo izglītību. Ja kāds nesaprata, ko vēlas turpmāk mācīties, turpināja izglītību vidusskolā, un tad jau izlēma, vai apgūs profesiju (ar vidējo izglītību mācību laiks bija saīsināts), vai ies strādāt, vai dosies uz augstskolu. Tolaik bija arī labas iespējas mācīties vakara vidusskolās un neklātienē augstskolā. Mūsdienās nav daudz tādu darba devēju, kuri ļautu saviem strādniekiem apmeklēt mācību sesiju, jo viņam taču vajag darbinieku, kas strādā…

Šī situācija kopumā veido mūsu sabiedrības nākotnes iespējas un rada bažas, ka kopējais sabiedrības izglītības līmenis varētu pazemināties. Bet tas taču skaidrs: cik izglītota, domāt, spriest un darboties spējīga būs mūsu jaunā paaudze, tāda būs arī mūs valsts, mūsu Latvija.