”Nevaru vairs mierīgi gulēt – nepietiek, ka karš, no bumbām un trakā krieva jābaidās, tagad visur vēl biedē ar šausmīgo ziemu – ka nebūs naudas, nebūs ko ēst, ka salsim nost! Nu ko mums tagad darīt?! Pajautājiet kādam un uzrakstiet. Lai cik rūgta patiesība, tā tik un tā būs labāka par šito tracināšanu un neziņu,” tā, piezvanījusi uz redakcijas, no tiesas satraukta vaicāja kāda mūsu lasītāja. Sieviete arī pastāstīja, ka tagad satraukti esot daudzi, turklāt ne tikai pensionāri, bet arī māmiņas ar maziem bērniem un citi viņas kaimiņi…

Kā kas notiek un kā vēl būs, ja darīsim vai nedarīsim to, kas jādara, manuprāt, visgodīgāk un labāk izskaidro Latvijas Bankas (LB) speciālisti savā ikgadējā valsts Finanšu stabilitātes pārskatā. (Nelielu ieskatu tajā un arī komentāru no valsts medija «LV portāls» piedāvājam arī 15. jūlija pielikumā «Laiks Uzņēmējiem».) Bet ja to visu apkopo, pieliek klāt arī citu politiķu, ekonomistu un finansistu vērtējumu (piemēram, P. Strautiņa), tad secinājumu īsā versija, manuprāt, nemaz nav slikta – ekonomika, neskatoties ne uz ko, tik un tā aug, un valstij ir vēl gana daudz salīdzinoši lētas naudas, lai sniegtu atbalstu visiem, kam tas nepieciešams. Iespējams, ka naudas kaut kādā ziņā pat ir par daudz, jo, atsaucoties uz kovidu un karu, visādus atbalstus prasa pat tādas nozares, kam tas galīgi nepienāktos. Arī militārās aizsardzības jomā mūsu valstij ir tik laba situācija, kā nekad agrāk (papildus ar Dāniju, Spāniju un Kanādu noslēgto līgumu dēļ daudz labāka nekā Igaunijai un Lietuvai)…

Jā, ir mums augsta inflācija – šobrīd tā esot ap 20%, kas nozīmē, ka par katru saņemto eiro varam nopirkt par 5 centiem mazāk preču un pakalpojumu, tai skaitā pārtikas. Vientuļiem pensionāriem, vecākiem, kas vieni audzina vairākus bērnus, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – visiem, kas nav pārtikuši un Latvijā tieši pārtikai tērē vairāk nekā 50% savu ienākumu, šis kāpums ir ļoti jūtams, bet… līdz hiperinflācijai, par kuru daži uz Saeimu lienoši, teiksim tā, bezkauņas runā, ir gluži kā līdz Ķīnai kājām iet. Par to pēc definīcijas varam sākt runāt tikai tad, kad inflācija mēneša laikā uzkāpj (un nauda attiecīgi par tikpat procentiem zaudē vērtību) par 50% un dara to vismaz pāris mēnešus pēc kārtas. Kā vēl martā atgādināja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, kaut ko tādu mēs – nu tie, kas jau padomju laikā dzīvojām – esam pieredzējuši. Pāris mēnešu 1992. gadā… Laikā, kad bija sabrukusi ”lielā varenā”, bet mūsu jaunā un neatkarīgā valsts vēl daudz ko nezināja, nemācēja un nevarēja…

Šobrīd, kad, neskatoties uz saviem gauži pieticīgajiem resursiem un ekonomiku, tik un tā esam pasaules turīgāko valstu klubiņā, nekas tāds mums ir murgos nerādās! (Tfu, tfu, tfu, protams!) Un vēl jācer, ka mūsu gudrās galvas valdībā un arī Saeimā – nu, kaut vai tuvo vēlēšanu dēļ – ieklausīsies ekspertu teiktajā un neturpinās atbalstīt visus un visu, dāļājot uz parāda paņemto valsts naudu pa labi un kreisi. Citādi var iznākt kā tai multenē par dāvanu vājākajam, kad zaķīša vietā atbalsta sūtījumu saņem visi, izņemot pašu zaķīti… Turklāt jāatceras, ka visādi lielapjoma atbalsti, pabalsti, piemaksas ir ekonomikas un patēriņa veicinātāji, bet vienlaikus – arī viens no lielākajiem inflācijas dzinējiem.

Vai salsim nost un sēdēsim tumsā? Visādi var gadīties. Bet pēc kāda laika. Un arī tikai tad, ja kopumā turpināsim dzīvot tik bezbēdīgi, kā šobrīd, kad neko daudz no saražotā otrreiz nepārstrādājam (4%, ES vidēji 12,5%). Ja, kurinot savus mājokļus, turpinām sildīt āra gaisu. Ja, piemēram, pieļausim, ka ”mūziku pasūta” un noteikumus valsts ekonomikā, tai skaitā, pieprasot izcirst papildu mežu platības un apjomus, diktē maza, bet nenormāli izšķērdīga nozare – kokrūpniecība. Izrādās (LB analītiķu aprēķini), kokrūpniecība, kas valsts kopproduktā dod tikai 5,5% patērē 60% no visai ekonomikai paredzētās enerģijas!..

Jācer arī, ka ar pātagu vai bez, bet izmatosim savus resursus (sauli, vēju, ūdeni, re, deputāti, arī nosprieduši, ka atomenerģiju) un nodrošināsim paši sevi ar visiem 100% nepieciešamās elektroenerģijas (šobrīd 40%). Jo citādi… Būs kā tam anekdotes sunim, kas, dzenoties pēc savas astes, ar izbrīnu secina: kā pakaļ pakaļā, tā pakaļā… Jo ir taču skaidrs, ka mūsu vislielākais drauds ir pustrakais (varbūt galīgi trakais?) Austrumu kaimiņš. Un tāds tas būs tieši tik ilgi, cik mēs viņam kā par zelta kviešiem maksāsim par gāzi un naftu. Šobrīd mēs Latvijā it kā esam no tās atteikušies. Par to, lai patiešām atteiktos, vēl ir un kādu laiku arī būs jāpiemaksā. Manuprāt, tā nav tā lielākā cena par to, lai beidzot tai lielkrievu šovinisma kara mašīnai motors noklapētu pilnīgi un, iespējams, uz visiem laikiem. Mums – neatkarīgas Latvijas iedzīvotājiem – tas ir izšķiroši.

Ar pārējo tiksim galā! Un ja vēl mazliet pamācīsimies, kaut vai reāli apgūstot aprites ekonomikas principus, un pacentīsimies, piemēram, netērēt vairāk nekā vajag, manuprāt, dzīvosim krietni labāk nekā šobrīd.